13.augusts. Mērķis – Adrijas jūras pludmale.
No rīta visi esam organizēti, jo izvirzītais šodienas mērķis ir gana vērtīgs: vakarā peldēties siltajā un dzidrajā Adrijas jūrā. Tāpēc brokastis tiek improvizētas ar domu tās apēst ceļā mašīnās. Termosos tiek atjaunota svaiga kafija un 6:20 izbraucam no Ostopovices Slovēnijas virzienā. Veiksmīgi tiekam garām Vīnei, neskatoties uz lielajiem ceļa remontiem, jo Sestdienas rītā vietējie vēl nav modušies, lai satiksme sastrēgtu. Čehija, Austrija – satiksme organizēta un pēc navigāciju datiem galamērķi mēs varētu pat sasniegt ap 16:00, bet īstenība ir pavisam citādāka.
Netālu no Slovēnijas robežas nolemjam sapildīt pilnas bākas ar degvielu. Pieredze rāda, ka Austrijā tā ir lētāka, nekā Slovēnijā un Horvātijā. Te gan svarīga nianse: ir jānobrauc no bāņa. Tā mūsu gadījumā dīzeļdegviela uz bāņa maksāja 1,29 eur, bet 800 m pabraucot Leibnicas virzienā, jau 0,955 eur. Starpība vērā ņemama!
11:00 iebraucam Slovēnijā. Temperatūra arī tuvojas dienvidu standartiem +23C. Šodien jau veiksmīgi nobraukti 365 km. Tagad jāsamaksā par dārgo Slovēnijas bāņa pārbraucienu 15 eur par pārdesmit kilometriem un liekas, ka viss ir lieliski. Bet te Tev nu bija: pēc dažu minūšu brauciena priekšā sastrēgums. Sākumā esam pārliecināti, ka notikusi kāda avārija vai ceļa remonts, vai kas tamlīdzīgs. Meklējam pat iespējas apbraukt šo posmu, bet izrādās, ka tā jau ir rinda (vairāk par 10 km) uz Slovēnijas – Horvātijas robežu. Variantu nav – gaidām. Un pēc 2 stundu ”tusēšanas” uz Eiropas iekšējās robežas, uzrādot pases, tiekam ielaisti Horvātijā.
Liekas, ka nekas vairs netraucēs mums mierīgi turpināt ceļu pa Horvātijas tranzīta autobāni. Šeit jāņem vērā, ka ceļš līdz Zagrebai tiek apkalpots ar vienu kompāniju, bet aiz Zagrebas jūras virzienā – citu. Lai uzbrauktu uz maksas ceļa ir jāizstāv ievērojams sastrēgums. Posmā pirms Zagrebas vēl tiekam cauri ar kādām 15-20 min, pēc tam arī jāsamaksā par nobraukto posmu (pirmais posms maksā 6.40 eur). Nākošais iebraukšanas punkts jau liek zaudēt turpat vai stundu. Braucam pa šo ceļu pirmo reizi un, baidoties, ka šādi kontrolpunkti varētu būt regulāri, sākam pārdomāt, vai ir jēga braukt pa dārgo bāni un maksāt par stāvēšanu rindā. Meklējam kartē sānu celiņus.
Tālāk ceļš kļuva tukšāks un kontrolpunkti ceļā nebija. Pēc šādiem pārbaudījumiem autovadītāji kļūst nervozāki. Piebildīšu, ka vietējo braukšanas manieres šeit ir atšķirīgas, kā Vācijā vai Austrijā. Ātrums tiek uzņemts, cik vien spēkratam jaudas, tad atkal spēji bremzēts, un sadursmes ceļā nav retums. Par nelaimi arī viens mūsu spēkrats iekūlās šādā negadījumā. Braucot pretī saulei un iebraucot tunelī, kāds vadītājs apžilbis strauji bremzē un ķēdes reakcija blīvā satiksmē ir likumsakarīga. Tunelī troksnis bija šaušalīgs. Pārējie apstāties tunelī arī nevaram. Izbraucot laukā sazvanāmies un laimīgā kārtā visi veseli, mašīnai arī bojājumi maznozīmīgi un var turpināt ceļu bez ierobežojumiem. Vainīgs kāds vietējais ar Renault kabrioletu. Vizuāli tas gan bija cietis pamatīgi. Problēma, ka negadījums jāreģistrē apdrošinātājiem. Tas nozīmē, ka vēl vismaz stunda jāstāv līdz policijas formalitāšu sakārtošanai. Tā kā visi veseli un mašīnas braucamas, nolemjam ar pārējām mašīnām steigties uz gala kempingu, atrast vietu un uzcelt teltis, jo saulriets nav vairs tālu.
Tā nu turpinām ceļu nedaudz sadalījušies. 17:05 no mašīnas loga ieraugām jūru. Ārā +29,5C. Nu jau izskatās pēc dienvidiem! Laiks līdz tumsai nokļūt mūsu iecerētajā kempingā vēl ir, bet vairāk aizķeršanās gan nav pieļaujamas. Vēl tikai nobraukšana no autobāņa pie Makarskas (bez rindas un 26,25 eur). Taču vēl pēc kāda kilometra atkal maksāšanas punkts – izrādās, ka izbraukšana cauri tunelim maksā vēl 2,70 eur. Nav tā patīkamākā lieta maksāt diezgan palielas naudiņas par to, kas Latvijā mums vēl ir pa velti. Bet tā šeit ir un viss.
19:30 esam galapunktā – Camp Dole. Šodien nobraukti ir 967 km, taču nu jau vairs ne tik raiti, kā pirmajā dienā. Viss liecina, ka uz priekšu kilometri vairs tik viegli nešķetināsies. Līdz ar tumsu uzslienam teltis, iekārtojam galdu un sagaidām atpalikušo ekipāžu. Tā diena var noslēgties ar ilgi gaidīto peldi sāļajā un siltajā jūrā un relaksējošu alus kausu, un vīna glāzi.
14.augusts. Jūra, saule un kalni bezrūpīgā baudā
Šodien plānota pilnīga atpūtas diena pēc garā un piedzīvojumiem bagātā pārbrauciena. Mašīnas šodien netiks kustinātas. Šajā Horvātijas kempingā daļa no mums esam jau otro reizi. Pirmā reize bija pirms 3 gadiem arī Augustā. Taču šoreiz te viss ir daudz klusāks un cilvēku mazāk. Varbūt vainojamas ir kempinga diezgan lielās cenas. Patiesībā apartamentus var atrast lētāk, taču par cenām var arī vienoties, vajag tikai runāt. Atgriezties šeit izlēmām tieši vietas dēļ: plašs kempings, kurā nejūt cilvēku drūzmu; jūra pavisam blakus ar nelielu, bet omulīgu pludmali; aktīvai atpūtai blakus kalns ar marķētām tūristu pastaigu takām, kā arī velosipēdu maršrutiem; vienkārši laba aura.
Tā nu izgulējušies, baudījuši rīta kafiju un peldi, sadalāmies pa interešu sfērām. Meitenes pārsvarā izvēlas sauļošanos pludmalē; citi piepūš līdzi paņemto laivu tuvākās apkārtnes apraudzīšanai no jūras puses; mēs četratā nolemjam sākt ar blakus kalna taku apgūšanu. Maršruts nav ne grūts, ne sarežģīts. Pa ceļam ir pa kādam vīģu kokam, kur jāsalasa augļi arī nometnē palikušajiem.
Un, cik varen gards ir Čehos sarūpētais alus, skatoties uz jūru no kalna. Esam St. Stefan statujas uzkalnā.
Turp var nokļūt no divām pusēm. Mēs sākām ar garāko ceļu un tad lejā pa īsāko. Pa ceļam arī vairākas vēsturiskas celtnes.
Kā jau minēju, tad šis ir īsais un vienkāršākais maršruts kalna apgūšanā. Pagājušo reizi devāmies uz smaili. Tas bija krietni smagāk un vēl piedevām kalna nogāze visu dienu ir saules apspīdēta. Tomēr šis mums tikai tāds iesildīšanās kalns – lielākais kāpiens mums vēl priekšā Melnkalnē Bobotov Kuk virsotnē.
Nometnē atgriežamies ap pusdienlaiku un pievienojamies ūdens un saules baudītājiem.
Ideja atpūtas dienai pēc garā ceļa ir lieliska. Visi atgūst pozitīvās emocijas un jau rīt atsāksim ceļojumu uz Melnkalni.
Leave a Reply