No paša rīta ir laicīgi jāceļas, jo esam ieplānojuši jau ar pirmo vilcieniņu 9:05 doties ceļā, lai bez steigas, baudot skatus, atgrieztos sākumpunktā. Ceļā ar mašīnu līdz sākumstacijai Diakopto ir jāpavada gandrīz stunda. Ieteikums gan iegādāties biļetes iepriekš, jo sevišķi sezonā un uz dienas reisiem tās izpērk, jo ir tikai divi ar pusi vagoni, kuros vietu skaits ir ierobežots. Biļetes var nopirkt uz vietas, arī jebkurā dzelzceļa stacijā, bet visērtāk internetā (biļete vienā virzienā maksā 9,5 EUR): http://www.trainose.gr/en/tourism-culture/train-and-recreation/the-rack-railway/
Šī dzelzceļa līnija kalpo pārsvarā tikai tūristiem un vijas caur varen skaistu Vouraikos kanjonu, kurš visiespaidīgākais ir lejasdaļā, no vidus stacijas Megalo Spilaio (Zachlorou) virzienā uz leju uz Diakopto, kas ir 3,5h gājiena attālumā.
Pirms ceļojuma jau biju pameklējis vairāk informācijas par šo vietu, un mani visvairāk uzrunāja iespēja apskatīt skaistos dabas formējumus nesteidzoties – tas ir, ejot kājām. Pirms dzelzceļa rekonstrukcijas šeit bija oficiāli iezīmēta gājēju taka, kas gan pārsvarā veda gar sliedēm. Šķiet, ka mūsdienās, kad visam ir jāatbilst maksimālās drošības standartiem, taka oficiāli vairs netiek afišēta, bet tā jau nekur nav pazudusi, pat marķējumi saglabājušies, kā arī dažas aizlieguma zīmes pievienojušās.
Bīstamu vietu gan nekur ceļā nav. Vilciens, ar kuru satikāmies divas reizes pa ceļam, pilnīgi nav bīstams, jo pārvietojas samērā lēnām, dzirdams jau pa lielu gabalu. Mašīnists jau zina populārākās apskates vietas, kā arī šaurākās vietas un iepriekš brīdina ar skaļu taurēšanu.
Lai mūsu ceļojums neieilgtu līdz vēlam vakaram, tad vienojamies “nosmelt krējumiņu” un iet tikai pa skaistāko takas daļu, izkāpjot no vilciena pusceļā.
Lai gan saulīte spoži spīd, rīts ir vēss (esam tomēr kalnos), tāpēc raiti dodamies uz priekšu. Likumsakarīgi, ka pa gravas apakšu tek upīte, kuru ceļā nākas šķērsot vairākkārt, kā arī brīžiem var mērot ceļu gar tās krastu.
Nemaz nav tālu jāiet, kad pierādās, ka braucot ar vilcienu, skaistākie un iespaidīgākie skati paiet secen. No vilciena loga pat nepamanījām šaurāko kanjona vietu, kuru vilciens šķērso atsevišķi izveidotā tunelī ar dzelzs vārtiem.
Varen iespaidīgi jau izskatās šīs klintis, kurās izgrauztas šauras “aliņas” – tuneļi vilcienam un gājējiem. Turklāt ik pa laikam var izlasīt pamatinformāciju par šī dabas objekta vēsturi un ģeogrāfiskiem faktiem. Informatīvie stendi ir saglabāti.
Dienai iesilstot, jau daudz labprātāk priecājāmies par piekļuvi ūdenim, kas gan ir krietni ierobežota. Upi lejā redz, taču skatāma tik no attāluma.
Novirzīties no takas principā nav iespējams, jo gravu no abām pusēm norobežo kalni. Bet pakāpties uz kāda akmens bluķa gan var, lai labāk saskatītu krāsainās klintis, kas atstaro saules starus.
Ja pirms došanās šajā nelielajā pārgājienā vēl gaisā virmoja kāda šaubu ēna: Kāpēc gan iet kājām tur, kur jau esam cauri braukuši? Tad vēlāk bija pilnīgi skaidrs: Šie skati ir jāredz nesteidzoties! Ir pilnīgi savādāk to skatīt pa vilciena logu, vai, ieelpojot svaigo gaisu un klausoties cikāžu dziesmās, raudzīties klinšu un saules staru savstarpējā gaismu spēlē.
Tuvojoties jūrai, grava jau paliek plašāka, un šurp ved arī zemes ceļš. Līdz galastacijai gan vēl pāris kilometru, bet bez šķēršļiem un ar nelielu slīpumu uz leju. Tā kā iešanai ļoti patīkami. Upes tecējums gan mazinās, jo tās ūdeņi tiek novadīti uz ielejas dārziem, līdz jūrai vasarā šķiet, ka nekas neaiztek.
Šo maršrutu es nosauktu par vieglu un ļoti skaistu dabas taku. Pārsvarā visi tūristi veic šo maršrutu tikai vilcienā, galastacijās veicot kādu pastaigu un nobaudot pa kādai kafijas tasei. Taču ir arī aktīvākas atpūtas cienītāji, kuri nāk lejā no galapunkta – Kalavritas.
Pēc jaukās pastaigas visi ir izsalkuši un meklējam kādu vietējo krodziņu – tavernu. Nedaudz nost no vilciena pieturas izvēlējāmies šo:
Saimnieks laipni mūs sagaidīja, ieveda virtuvē un sīki parādīja, un izstāstīja par viņa gatavotajiem vietējiem ēdieniem. Omulīgi iekārtotie galdiņi koku ēnā bija kā patīkama oāze jau sakarsušajā dienas saulē. Ēdiens arī ļoti garšīgs, tradicionālā grieķu mousaka šeit bija visgardākā, kādu vien baudījām visa ceļojuma laikā.
Labi paēduši devāmies uz jūru nopeldēties. Piekļuve jūrai te ir visur. Atliek vien izvēlēties labiekārtotu pludmali vai kādu mežonīgāku liedagu. Septembra beigās sezonas beigas ir jūtamas – pludmaļu zvilņi un kafejnīcas tiek vāktas nost. Laiks vēl ir perfekts vasaras priekiem, taču atvaļinājumu laiks turīgajiem eiropiešiem ir beidzies un skolnieku brīvdienas arī.
Ceļu atpakaļ mērojam lēnām gar jūras krastu pa mazajiem ceļiem, kur sezonas beigas ir izteikti manāmas. Ielas tukšas, pludmales arī. Vien tuvojoties tuvāk Korintas kanāla pilsētām, parādās vēl kāda lielāka rosība.
Atgriežoties mājās, saimnieks Dimitris ir sarūpējis mums svaigas zivis ledusskapī no vietējiem zvejniekiem. Tiesa par to ar viņu iepriekš jau bijām vienojušies. Atliek tikai izmantot dārza grila priekšrocības un baudīt!
Skaista diena un lielisks vakars…
Leave a Reply