Gruzijas Garīgās Katskhi un Urbānās Čiatūras Dažādība

Pievienots sadaļā: Gruzija | 0

30. augusta rīts, 2. ceļojuma diena. Ieturam vieglas brokastis turpat hostelī Hostel Vake Garden, jo tūlīt mums pakaļ atbrauc Emzars (nu jau mūsu draugs un šoferis). Šodienas plāns ir apciemot Čiatūru. Tas tiek noorganizēts no mūsu draugu puses, jo Ilzes tēvs ir Siguldas trošu vilciena projekta līdzautors no Latvijas puses un braucam mēs ciemos pie šī paša projekta izstrādātāja dēla no Čiatūras. Izklausās sarežģīti, taču vēlāk mēs pārliecinājāmies, cik augstu gruzīni vērtē labas attiecības vēl pat nākošajā paaudzē.

Kamēr pārējie mūsu brauciena dalībnieki mostas un pucējas, mēs pa ceļam braucam apskatīt veco Gruzijas galvaspilsētu Mtskhetu. Šeit ieraugam pirmo baznīcu, kas reāli mūs pārņem ar savu varenumu. Vienkāršoti aprakstīt Gruzijas dievnamus var ar vārdiem varens un pamatīgs. Mtskheta Jvari klosteris

Mtskheta Jvari Klosteris

Esam Mtskhetā no rīta, kamēr tūristu pūļi nav modušies, tāpēc viegli tiekam pielaikot vietējos suvenīrus un aprunāties ar to pārdevējiem.

Mtskheta Jvari klosteris Gruzijā

Tā kā laiks mums ir ierobežots, tad baznīcas apskate no kalna Aragvi un Kūras upju sateka jāatliek uz nākošo reizi. Šo skatu gan esmu redzējis daudzos aprakstos un tas ir viens no Gruzijas vizītkartēm.

Nākošā mūsu pieturvieta ir Čiatūra. Padomju laika mangāna rūda ieguves gigants. Tiesa no bijušās varenības ir atlikusi ļoti drūma ainava. Celtnes ir pamatīgi izdemolētas un mūsu Siguldas vagoniņa priekšteči nevar lepoties ar kaut cik ekspluatācijai atbilstošu izskatu. Bet vagoniņi tur kursē un rūdas ieguve arī vēl notiek, lai gan krietni vien mazākos apjomos. Upē plūst melni dubļi, kas veidojas no rūdas skalošanas, un, par apbrīnu mums, krastā redzēju divus makšķerniekus. Sarunāt braucienu ar šīm „tehnikas atliekām” varēja, taču visi vienbalsīgi nolēmām neizaicināt likteni un aprobežoties ar skatu no malas. Starp citu, padomju laikā Čiatūra bija pilsēta, kurā sabiedriskā transporta funkcijas pildīja tikai gaisa tramvaji.

Čiatūras gaisa tramvajs

Čiatūras Gaisa Tramvajs

Čiatūras Mangāna Upe

No urbānās civilizācijas dodamies uz netālo garīgo svētvietu Katskhi klosteri, kas tiešām ir unikāla celtne, būvēta no 1010. līdz 1014. gadam. Varētu uzskaitīt daudz unikālu faktu, kas vēsturiski seko šai baznīcai, bet pareizāk to ir redzēt uz vietas. Līdz ar laikiem baznīca no kultūras un garīdzniecības centra ar bibliotēku ir izdzīvojusi līdz mūsdienām, tiesa krietni izlaupīta un novārtā atstāta. Šeit nu mani kā praktiķi kārtējo reizi apbrīnoja gruzīnu „vienkāršība” lietas uzturēt kārtībā.

Katskhi zvana tornis

Katskhi klosteris

Turpat netālu atrodas Katskhi pīlārs, kas jau ir dabas veidota 45m augsta klints, kuras virsotnē vēl šodien dzīvo vientuļais mūks, kurš ūdeni un ēdienu saņem tur pa piestiprinātu trosi. Šīs klints augšējais platformas laukums ir ap 150m2 un virsotnē ir IX-X gs. izbūvēta baznīca, kā arī vīna pagrabs ar 8 krūkām.

Katskhi pīlārs

Katskhi pīlārs

Pēc tiešām interesantas ekskursijas mūs sagaida lepnākais mielasts. Pat neiespējami aprakstīt, cik pārpilnu galdu visu laiku uztur saimnieces. Tas ir pilnīgi normāli likt ēdienu vienu virs otra, jo uz tā jau palielā galda vienkārši visu nevar salikt. (Vēlāk gan mums pašiem radās jautājums: kur viņi pēc tam liek visu atlikušo? Jo šodien lielākais vairums gruzīnu nedzīvo turīgi. Taču atbildei nebija jābūt. Tas viss bija labo attiecību iesākts pirms vairākiem desmitu gadu mūsu vecāku paaudzē.) Tieši tāpat ir ar vīna glāzēm – visu laiku tiek sekots, lai tās būtu līdz malām pilnas. Vīnu dzer tikai pēc tostiem, kuru tamada (vakara vadītājs) uzsauc regulāri. Taču nav gluži taisnība, ka vienmēr glāzes jāizdzer tukšas. Obligāti tas ir, kad tamada pasaka „bolumde”. Tas parasti ir pie svarīgākiem tostiem, lai gan vakara izskaņā tādi palika arvien biežāki. Vīnu šeit pilda krūkās (limonādi uz galda liek pudelēs), tā kā saskaitīt izdzerto var pat necensties, jo tam jau nav nozīmes. Parasti pie galda dzer mājas vīnu un tas nav īpaši stiprs, lai gan… . Mums gan vakars jābeidz laicīgi, jo nākošajā rītā ir jālido uz Svanetiju. Saimnieki arī neieslīga pārmērībās un nobeigums visiem ir uz veselīgi jautras nots. Man pat iznāca sadzert tuvbrālības ar bijušo Čiatūras mēru.

Gruzijas mielasts

Gruzijas mielasts

Tā pilnvērtīgi pavadījuši dienu gan no garīgā, gan gastronomiskā viedokļa, dodamies atpakaļ uz Tbilisi. Ceļā vienai mašīnai nākas remontēt riepu. Gribas man tomēr pastāstīt, ka tur darbus viņi veic atšķirīgāk nekā pie mums. Šķiet, ka tas ir lielākais dienas notikums servisā. Varen ilgi meistari prāto, kā aizlīmēt nelielo bojājumu, tad trijatā ņemas padarīt – galvenais tīra un līmē, nākošais padod instrumentus un trešais apsargā abus iepriekšējos. Beigās viss ir kārtībā un bez lieka stresa turpinam ceļu.

Mašīnas remonts

Iepatikās? Padalies ar draugiem!

Komentāri