Mrtvice Kanjona Neatkārtojamais Šarms

Pievienots sadaļā: Melnkalne | 0

22. augusts. Laiks šodien sācis bojāties. Pūš stiprs vējš. Parādījušies mākoņi un laika prognoze sola negaisu. Lai gan lielu atbalstu mūsu plānam apskatīt Mrtvices kanjonu ar tajā iekalto „sāna taku” negūstam, braucam trijatā. Kanjons atrodas atpakaļ uz Moračas kanjona ceļa M2. Pa ceļam vietām pūš stiprs brāzmains vējš. Ap 11:00 sāk smidzināt lietus, bet temperatūra +29C. Ir silts un, nonākot pārgājiena sākumpunktā, vēju nejūtam. Sanāk, ka šī ieleja ir aizvējā. Lietus ir tik nemanāms, ka jūt, ka līst, bet drēbes slapjas nepaliek.

Kā izrādās, piebraukt pie takas var no divām pusēm. Upes labajā krastā ir asfaltēts celiņš, pa kuru var aizbraukt līdz pat Danilo tiltam un kreisajā krastā ir zemes ceļš, kur, nogriežoties no lielā ceļa ir jāpārbrauc tiltiņam pār Moračas upi. Turpat ir vieta, kur atstāt mašīnu, un ieraugāmi pirmie takas marķējumi. Atraduši labāko vietu mašīnas noparkošanai un pareizo virzienu gājienam, 11:30 sākam iet, līdzi ņemdami tikai ūdens pudeles. Taka ir svaigi marķēta, taču nesaprotamu iemeslu dēļ marķējums mūs ieved tieši kāda vietējā zemnieka mājās Mrtvices upes labajā krastā. Sirmais vīrs izrādās ļoti atsaucīgs, saber mums tašas pilnas ar āboliem un pats nāk mums līdzi kādu puskilometru, lai parādītu nogriešanās vietu uz Danilo tiltu, kurš būvēts 1858. gadā un kurš stāv vēl šobaltdien, neskatoties uz daudzo pavasara ledus iešanām un plūdiem kalnu upē. Patiesībā šeit arī ir vienīgā vieta, kur var noiet no pareizās takas. No asfaltēta ceļa jāiegriežas pa labi krūmiem aizaugušā gravā, kur nav tādu izteiktu marķējumu.

TIlts

Maza fotopauze uz no akmeņiem mūrētā tilta un turpinām ceļu pa upes kreiso krastu. Iepriekš apzīmētā taka veda tikai pa kreiso krastu. Mums sanāca drusku pieķert otru pusi un atceļā iesim pa pretējo krastu.

Tā īsti novirzīties no takas pat nav kur, jo vienā pusē ir kalns, otrā upe. Ja nu vienīgi atkal kādās mājās, kur piedāvās nopirkt svaigu sviestu, medu vai vēl ko. Vienkāršie cilvēki šeit ir sirsnīgi un atsaucīgi. Lai arī neprotam viņu valodu un viņi nerunā mums saprotamā, komunikācija ir vienkārša ar žestiem un dažiem kopvārdiem.

Mierīgā solī ejam pa taku gar upi uz augšu, priecājoties par kristāldzidro ūdeni un neskartās dabas ainavu. Ceļā nav grūtu šķēršļu un bīstamu vietu. Protams, uzmanīties vajag, jo krauja jau tepat blakus vien ir. Pa visu dienu satikām vēl tikai pāris apmeklētājus. Vieni bija senioru pāris no Itālijas, kuri šeit atbraukuši jau otro reizi baudīt klusumu un mieru. Un tad vēl kāds jauns pāris no Šveices. Pārsteigti esam par to, ka viņiem pašiem taču tikai kalni vien ir. Arī viņi šeit atbraukuši, lai atslēgtos no cilvēku pūļiem un baudītu neskarto, nekomercializēto dabu.

Ceļā jāpaiet garām kādai zemnieku mājai un vienai pat jāiziet cauri pagalmam. Aiz pēdējās mājas ir arī kempinga vieta. Ja jau līdz šejienei ir ceļš, tad gan jau arī atbraukt te var, lai arī nevienu braucamrīku mājās neredzam. Nevajag arī, jo 2 km pa skaistu taku ar kājām ir daudz vērtīgāk. Oficiāli ieeja Mrtvices kanjonā sākas tieši šeit. Te nav ne par ko jāmaksā, tikai jāciena tīrā, neskartā daba, kas šeit vēl ir. Ja nu tikai neizprotama bija gar taku esošā plastmasas ūdens caurule vairāku simts metru garumā, pa kuru acīmredzot plūdis ūdens uz beidzamajām mājām no augstākas upes vietas bez papildus sūkņiem, tikai pēc fizikas likumiem. Nu jau caurule ir sabojāta un tā īsti neiederās takas interjerā.

Takas Norāde

Pirmā vieta, kur piekļūt pie pašas upes ir kāds šaurs koka tiltiņš pāri upei, kur domājam nokāpt atpakaļceļā. Nākošā apskates vieta ir Vēlmju arka (Kapija Želja), kurā nostājoties ir jāiedomājas vēlēšanās. Ticējumiem noteikti arī ir kāds spēks, bet vieta ļoti skaista. Caur arkai jaušama auksta gaisa plūsma no upes.

Vēlmju Arka

Peldēšanas inventārs mums ir līdzi. Šī vieta ir gana piemērota atspirdzinošai peldei, bet vispirms domājam aiziet līdz galam, jo nezin jau kas mūs sagaida priekšā.

Īpašu noskaņu šai vietai piedod arī sūnām noaugušie koki, kas rada tādu kā „Pokaiņu” meža efektu.

Sūnu mežs

Tālāk pa taku uz priekšu mūs sagaida eja klints sienā (Mrtvička Grede). Tā varētu teikt, ka ir šī pārgājiena kulminācija.

Klints

Taka gan nav dabiski radusies, bet kāds jaunietis bijis tik ļoti iemīlējies daiļavā ciemā aiz kalna. Lai varētu nokļūt pie savas mīlestības, ar rokām izkalis šo eju klintī. Ko tur piebilst, cilvēks ir ļoti spēcīgs, mīlestības iedvesmots.

Puķes

Šī eja ir arī izveidota pietiekami plata, ar rezervi, lai būtu droši pa to iet jebkurā dvēseles noskaņojumā.

Igors

Pēc klints taka turpinās pa mežu, kur pēc neilga brītiņa nokļūstam līdz piknika vietai – upes gultnes paplašinājumam, tikai ūdens nav. Spriežot pēc ugunskura vietas, nav bijis ilgu laiku.

Atpūta

Tā jau laikam upe ir ieguvusi savu nosaukumu Mrtvice, kas tulkojumā ir mirusī vai mirstošā upe. Te viņa ir un te nav. Kaut kas līdzīgs, kā Cevinje ar sauso Niagāru.

Ilgi šeit neuzkavējamies un ugunskuru nekurinām, tikai paejam vēl nedaudz pa taku uz priekšu, kur tā paliek šaurāka un aizaugušāka. Kļūst skaidrs, ka tālāk ir mazāk apmeklētas vietas un maršruta „krējumu” esam nosmēluši. Lai nokļūtu galējā Duboko ciemā un vēl atpakaļ pie mašīnas, dienas saules gaismas varētu arī nepietikt.

Tāpēc griežamies atpakaļ. Par pārsteigumu sev konstatēju, ka skati ejot pa kalnu atpakaļ ir pilnīgi citādāki. Nemaz nav sajūta, ka vienreiz jau tas viss ir redzēts.

Tā kā citur ērtākas peldvietas nebija, atgriežamies pie Vēlmju arkas. Upē nedaudz virs šīs vietas ir ūdenskritums un zem tā izveidojies mierīgs dziļš ezeriņš ar perfekti dzidru ūdeni. Domāju, ka papeldēšu pa to un ar GoPro kameru pafilmēšu zemūdens skatus. Bet te tev nu bija, ūdens ir tik auksts, ka ausis salst. Laiskas peldes vietā sanāk paātrināti aizpeldēt turp, atpakaļ un viss. Kāda tur filmēšana… . Mēs šeit bijām, visu redzējām un izbaudījām. Uz zemūdens skatiem jābrauc skatīties katram pašam. Pelde ledainajā ūdenī atspirdzina uz visu atlikušo dienu.

Dzidrais Ūdens

Atpakaļceļš ir jau no kalna lejā un iet ātrāk. Nekādai steigai nav pamata. Nenoejot no takas, uzņemam dabīgo vitamīnu devu.

Ogu Lasīšana

Topā  ir kazenes. Tās nav tik lielas kā dārzā augošās, bet toties ļoti, ļoti saldas. Kalnu saulīte ir sekmējusi glikozes rašanos ogās.

Vēl ļoti vērtīgu vitamīnu avots ir šīs Kaukāza plūmītēm līdzīgās ogas. Tās gan ir paskābas un ar palielu kauliņu iekšā. Gruzijā tās bija cieņā, no tām gatavoja saulē žāvētus plāceņus.

Ogas

Ir vienkārši apbrīnojami, cik daudz daba mums var sniegt, ja protam to novērtēt!

Pulksten 17:00 esam atgriezušies pie mašīnas. Mūsu nesteidzīgā ekskursija ilga 5,5 stundas. Ledainā pelde ir atstājusi pozitīvu efektu un nogurumu nemaz nejūt. Vēl jau jātiek līdz apartamentiem. Izrādās, ka pie jūras šodien ir bijis pamatīgs negaiss un vējš joprojām pūš ļoti stipri.

Iepatikās? Padalies ar draugiem!

Komentāri