Pirmo dienu jaunajos apartamentos pavadīsim bez lielām aktivitātēm un garām ekskursijām. Jāizbauda jūra un saule, kas ir tepat uz vietas. Rītu sākam ar peldi.
Tas tiešām ir ekskluzīvi no guļamistabas iznākt pludmalē, kur esam vieni paši.
Pēc brokastīm iespēja palaiskoties siltajās smiltīs un pavingrināties jūras kajaka vadīšanā. Šāds aprīkojums arī pieejams villas aprīkojumā. Žēl, ka tikai viena laiva, jo citādi varētu arī kādā garākā ekskursijā aizairēt.
Kamēr meitenes ķer pigmentu septembra saulītē, aizbraucu uz pilsētu novērtēt vietējo situāciju. Tā kā šajā mājā arī ir dārza grils, tad aktuāli būtu sarūpēt kādu grillējamo produktu. No vietējiem uzzinu zivju tirgotavu atrašanās vietas, bet tajās nepatīkami pārsteidz cenas. Vidēji par trešdaļu dārgāk nekā iepriekšējā vietā. Tāpēc priekšroku šoreiz dodu gaļas tirgotavai, lai vakarā realizētu “gastronomiskās izvirtības”.
Pēc īsās iepirkšanas nav vienkārši nogulēt dienas saulē, vismaz man. Tad jau labāk aizstaigāt gar krastu līdz pilsētas ostai (kādas 15-20 min gājiens). Apskatām vietējo zvejnieku guvumu – nevar saukt par bagātīgu lomu, arī pārdot mums neko negrib. Vai nu viss sarunāts atdot uzpircējiem, vai vienkārši tūristiem neuzticas. Bet te parādās pārsteigums – lielais jūras bruņurupucis.
Viņi te iemanījušies tikt pie vieglām uzkodām, jo zvejnieki izmet to, kas lomā nederīgs. Patiesībā šie bruņurupuči ir tizli, jo satvert ūdenī peldošu beigtu zivi viņam nesanāk. Galu galā ienirst dziļāk, kur “medījums” jau nogrimis un nekustīgi guļ uz akmeņainās grunts.
Pavērojām uzmanīgāk un saskatījām ostas līcī vēl vairākus rupučus. Kāds vietējais makšķernieks stāstīja, ka vasarā to šeit esot stipri vairāk. Izskatījām iespēju šī ceļojuma laikā apmeklēt Zakintas salu, kur esot bruņurupuču līcis, bet tur sastapt lielos jūras dzīvniekus arī nemaz neesot tik viegli. Šo ieceri gan nācās atcelt, izmaksu un ierobežotā laika dēļ.
Pēcpusdienā, kad saules peldes visiem gana, dodamies pastaigā caur pilsētu uz Kiparisias pili. Pilsētas arhitektūra ne ar ko īpaši nepārsteidz, bet olīvu audzes gan.
Cik gadu ir šiem milzu olīvkokiem nevaru pateikt, bet domāju, ka trīsciparu gadskaitlis ir noteikti. Ne jau bez iemesla tik izslavētas ir Kalamatas olīvas.
Vietējā pils nav iekļauta lielo vēsturisko objektu listē, tāpēc ieeja bez maksas. Nav arī tik iespaidīga izmēros, bet ar savu amfiteātri. Un izskatās, ka te notiek kādi kultūras pasākumi arī tagad.
Likumsakarīgi, ka no kalna labi pārredzama apkārtne. Uz vienu pusi pilsēta kalna pakājē, uz otru klusais krasts, kur ir arī mūsu apartamenti, paslēpušies olīvkoku birzīs.
Mājupceļā ejam kalnam pa otru pusi, nevis caur pilsētu. Ar nelielu līkumu iegriežamies vēl vecajās ūdens dzirnavās, kas darbojas vēl šodien. Uz vietas pat var nobaudīt kūkas, ceptas no tikko maltiem vietējiem miltiem. Dzirnavu un kafejnīcas pārvaldniece ir ļoti atsaucīga, lai arī runā grieķiski, saprast var daudz. Tehniskās lietas palīdz izprast video, ko var vērot uz ekrāna.
Dzirnavu dārzā daudz lavandu krūmu, viss glīts un sakopts. Sanāca forša vakara pastaiga ar noslēgumu dārza nojumē pie kamīna.
Leave a Reply