No Gruzijas Pilsētām uz Svanetijas Kalniem

Pievienots sadaļā: Gruzija | 0

31. augusta rīts, 3. ceļojuma diena. Jau 8:00 mums jābūt Rustaveli laukumā, kur mūs sagaidīs zils MB Sprinter. Tas aizvedīs uz Natakhtari lidlauku, no kura lidosim uz Mestiju (Svanetijas centrālo pilsētu). Hosteļa saimnieks mūs aizved ar savu džipu līdz norunātai vietai, pārbauda, vai busiņš ir pareizais un vai viss kārtībā, un tad atvadāmies uz kādu nedēļu. Pirms tam, kā jau kārtīgs gruzīns, viņš mums ir sameklējis kādu savu radinieku, kurš dzīvo Mestijā un palīdzēs mums iekārtoties. Lidlaukā gan mums kādas pāris stundas jāuzkavējas, jo galamērķī esot slikts laiks. Kā ir, ir. Izmantojam blakus esošā glaunā hoteļa Vanilla Sky Georgia aprīkojumu miega atgūšanai, jo vakar tik vienkārši jau viss nebeidzās. Hostelī uzradās interesanti sarunu biedri no Maskavas un Krasnodaras, ar kuriem patukšojām vīna glāzes pa vienkāršo un tiešām draudzīgi parunājām.

Natakhtari Lidlauks

Tā kā lidojam kopā ar vietējo svēto tēvu, vācu tūristiem, vietējiem aktieriem, kas dodas turp filmēties, liekas, ka esam drošībā. Bet man jau tie mazie lidaparāti galīgi nepatīk. Piedevām pa mākoņiem un kalniem dūšīgi var izbaudīt gaisa bedru sajūtas. Brr…, atrakcija ne priekš manis. Taču visu atsvēra kolosālie Kaukāza kalnu skati no augšas. Tos nevar nofotografēt un aprakstīt, tie ir jāredz pašiem.

Natakhtari Lidosta

Lidojums uz Mestiju

Veiksmīgi nonākot galā, mūs sagaida norunātais paziņa ar sarūpētu mašīnu, kas aizved arī uz jaunajām naktsmājām. Taču šeit mēs nedaudz pārprotam situāciju, jo tās nav paziņas mājas, bet gan kāda vietējā „guesthouse”. Māja jau ir pilna ar aktieru kolēģiem, ar kuriem mēs kopā atlidojām, un mums atliek tikai pa necilai istabiņai, kas, šķiet, tikai „avārijas gadījumos” tika izīrēta, jo ož pēc pelējuma. Cena 45 lari par nakti ar brokastīm un vakariņām no personas, šķiet pieņemama un, tā kā mājā uzturamies mēs tiešām tikai īsai pārgulēšanai, piekrītam. Dušas ir katrā stāvā, elementārās higiēnas prasības var nodrošināt, jo ar pārējiem iemītniekiem mūsu režīms nesakrīt. Te gan piebildīšu, ka svani tiešām ir citādāki par gruzīniem. Svanetiju Saakašvilli ir īpaši lutinājis. Uz Svanetiju beidzot ir izbūvēts ceļš, pa kuru var normāli nokļūt pārējā Gruzijā, kas iepriekš bija ļoti sarežģīti pat vasaras laikā. Šeit ir uzbūvēts slēpošanas pacēlājs, kas varētu piesaistīt tūristus arī ziemā, kas šajā reģionā ir laba un sniegiem bagāta. Šeit ir uzbūvētas arī solīdas viesnīcas, kas cenu ziņā tur līdzi Eiropai, piemēram Marina Guest House vai Svan House in Mestia. Atjaunota ir arī pilsēta, kā arī restauratori ir padarījuši pieejamus tūristiem dažus senos svanu torņus un citas vēsturiskās būves, kas šajā pasaules neskartajā nostūrī nav karu nopostītas. Taču cilvēki arī ir mainījušies līdzi laikam. Svani ir sajutuši vieglākas naudas pelnīšanas iespējas no tūristiem, kuri tiešām šajā reģionā ir daudz. Viņi ir samērā solidāri un cenas tur līmenī. Tāpēc jārēķinās, ka transports šeit maksā krietni dārgāk (ir arī objektīvi iemesli, jo ceļi kalnos ir izbraucami tikai ar 4×4 un ceļa segums ir laukakmeņi ar bieži šķērsojošiem strautiem). Arī apartamentiem cenas ir krietni augstākas nekā citur Gruzijā, kaut gan var vēl atrast arī vidējos variantus. Šis bija tas reģions, kur bookingā varēja sameklēt lētākus variantus, taču noteikti to varēja darīt arī uz vietas. Bet kā jau minēju iepriekš, mēs nebijām izvirzījuši par prioritāti atrast labākos apartamentus.

Gruzijas Kaukāza kalni

Iekārtojušies viesu mājā, dodamies pēcpusdienas īsajā apskates pasākumā uz slēpošanas trasi. Lai līdz tai nokļūtu no pilsētas būtu jāmēro kādi ~15 km pa serpentīnu. Laika taupīšanas nolūkā piekrītam taxi par 30 lariem turp un atpakaļ. Plus vēl 5 lari par pacēlāja biļeti katram. Pirmais iespaids uz kalniem no pacēlāja vien jau ir iespaidīgs. Ziemā mums ir ierasts braukt pacēlājos, taču vasarā nebija iznācis. Lejā ganās govis ar kaklos iekārtiem zvaniņiem, zied zilas un dzeltenas puķes, smaržo tikko ar rokas izkaptīm pļauts siens. Pasakaina dabas harmonija. Paceļoties kalnā, atklājas lieliskas Kaukāza kalnu grēdu ainavas, ko nevar fotogrāfijā parādīt, tas ir jāredz pašiem. Nepievēršot uzmanību infrastruktūras pērlēm – pussabrukušiem šķūnīšiem ar plēves apdari – mēs izvēlamies vietējā kroga terasē baudīt mājas vīnu, ko parasti var pasūtīt arī restorānos ar mērvienību litros, un vērot mākoņus, kuri todien aizklāja Svanetijas lepnumu: divgalvaino Ušbas kalnu. Kvalitāte vīnam Gruzijā var būt tikai laba vai ļoti laba, Gruzijā savādāk par vīnu nedrīkst izteikties, un šoreiz ir tiešām ļoti laba.

Gruzijas Kaukāza kalni

Kalna krogs

No pacēlāja augšas ir arī iespējas doties garākos pārgājienos uz baznīcu un citām kalnu apskates vietām. Apzinoties, ka laiks mums ir ierobežots, samierināmies ar pāris stundu pastaigu un dodamies atpakaļ uz Mestiju, kur vietējie mums ierāda strautu, kur tek daļēji gāzēts minerālūdens (ne gluži Boržomi, bet tiešām baudāms ūdens).

Vēl pirms tumsas iestāšanās dodamies pastaigā pa pilsētu, lai apraudzītu svanu torņus arī no iekšpuses un uzrāptos tajos. Iznāk pievienoties kādai lietuviešu tūristu grupai un noklausīties arī gida stāstījumu par seno svanu māju, kurā vēl pagājušā gadsimta 70os gados reāli dzīvoja cilvēki kopā ar lopiem, tā sildot vienam otru. No vēsturiskā skata ļoti interesanti, taču nedaudz baisi, ka šeit tā bijis pavisam nesen.

Mestijas ielas Svanetijā

Svanu tornis Svanetijā

Iepatikās? Padalies ar draugiem!

Komentāri