Ušguli Ciemu Senatnes Aura pēc Dzestrā Čeladi Ledāja

Pievienots sadaļā: Gruzija | 0

1. septembris, 4. ceļojuma diena. No paša rīta dodamies uz pilsētas centru, lai salīgtu kādu taksi šodienas lielajiem plāniem: Čeladi ledājs un Ušguli ciemi. Esam no rīta, pēc 9:00, un pilsētā rosība vēl nav sākusies, taču taksisti jau rosās. Cenas visi tur līdzīgas un neko diži neļaujas kaulēties. Vispopulārākie šeit ir japāņu 4×4 7 vietīgie busiņi ar labās puses stūri, kādu salīgstam arī mēs. Cena 60 lari uz Čeladi ledāju un 180 lari uz Ušguli ciemiem par mašīnu. Tā kā esam tikai četri, tad meklējam vēl kādu ceļotāju, lai braucienu padarītu ekonomiskāku. Ilgi arī nav jāmeklē, mums pievienojas divas izraēliešu meitenes, kuras arī ceļo „budžeta klasē”.

Brauciens līdz Čeladi ledāja takai ilgst ap stundu. Dažus agrāk cēlušos kājāmgājēju tūristus apsteidzam ceļā. Šo ceļa posmu, protams, var iet arī ar kājām no pašas Mestijas, taču laiku mēs šeit vērtējam augstāk par dažiem lariem, un ceļš arī nav diez ko ainavisks, tikai bedrains. Toties meža taka pāri upei viegli ved mūs augstāk uz kūstošo ledāju. Šeit jau ir atkal, ko acis pamielot. Neskartā meža ainavas ar krāčaino ledāja upi zvīguļojošo kalnu pakājē. Nu, vienkārši skaisti.

Čaladi ledājs

Gruzijas pārgājienu takas

Tuvojoties ledājam jaušams dzestrums. Sandra pat uzvelk līdzi paņemto jaku. Lielās ledus masas gan ir noklātas ar lavīnās birstošiem akmeņiem un secinām, ka staigāt pa to ir bīstami. Galvenokārt tāpēc, ka pats ledus ir ļoti slidens un kūst, periodiski liekot krist no augšas akmeņiem, kas reāli draud uzkrist virsū. Protams, savainojumi ceļojuma sākumā nav mūsu plānos un lielākās „atrakcijās” neielaižamies.

Dodamies lejā, kur satiekam ganībās izlaistos mājlopus, kas ir saimnieki šajās pļavās un neliekās tūristu traucētas. Vienīgi mūsu secinājums ir, ka govis šeit ir daudz „smalkākas” nekā Latvijā, kur tām viss tiek pasniegts fermā vai tikai jāiziet tupat blakusesošajās ganībās uzkost lekno zāli. Šeit tām jākāpelē pa kalniem.

Gruzijas govis

Gruzijas pārgājienu taka

Atgriezušies takas sākumā, vienojamies, ka paēdīsim pusdienas kādā Mestijas krogā. Vietējais taksists aizved mūs uz samērā glītu ēstuvi, kur jau priekšā liels poļu tūristu bariņš, kuri gaida pasūtījumu. Mums tiek sarunāta ātrā kārtā zupa, kurai klāt gruzīnu maize “shoti” ar dārzeņiem un klāt padzerties mājas vīns. Zupa šejienes izpratnē ir kārtīga gaļas mērce, un, notiesājot porciju, nudien jūtamies kārtīgi paēduši plus vēl kāds kilograms vīna. Rēķins mums četriem 30 lari. Nu tiešām humāni.

Shoti maize pusdienās

Paēduši braucam uz Ušguli ciemiem, visaugstāk apdzīvoto vietu Eiropā, kur valda īsti senatnīgs gars. Uz turieni ceļā jau nākas pavadīt pāris stundas, kuras jautrāk mums palīdz aizpildīt izraēliešu ceļa biedrenes, kuras mašīnā uzsāk dziedāt līdzi kādai viņu dziesmai, līdz beigās mašīna tiek apturēta un dziesma pārvēršas dejā ceļa vidū. Iet jautri, un foršas „rozīnītes” mūsu ceļojuma atmiņās.

Tuvojoties Ušguli, ceļš paliek stāvāks un akmeņaināks, un, šķērsojot pāris upītes, tuvojamies galamērķim.

Ušguli ciems

Staigājot pa šo seno, civilizācijas mazskarto ciemu, rodas savādas sajūtas: nevar īsti saprast, vai atrodamies realitātē vai senā vēsturē. Šīs unikālās 12. – 13.gs. būves krasi kontrastē ar mūsdienu „pietaisījumiem”. Šajos ciemos pastāvīgi dzīvo kādi 180 cilvēki, un skola arī šeit ir. Vietējie vienkārši nenovērtē šo unikālo arhitektūras vērtību, jo viņi pārsvarā neko citu nav redzējuši. Bet viņiem arī gribas baudīt kādus civilizācijas labumus.

Ušguli ciems

Ciemā ir saglabājies viens no carienes Tamāras ziemas rezidences sargtorņiem, kurā arī pa pieslietām kāpnēm uzrāpjos, lai gan nākas pārvarēt vairākas bīstamas vietas. Ierindas tūristi šeit noteikti nekāpj. Augšā atkal paveras apbrīnu vērts skats uz seno ieleju.

Ušguli svanu tornis

Kalnā ir saskatāma arī Tamāras vasaras rezidence, taču, lai tur nokļūtu, vajag vēl kādu dienu. Arī augstāko Gruzijas kalnu virsotni Shkharu mums neizdodas ieraudzīt, to šodien apņēmuši mākoņi. Viens ir skaidrs, ka pāris stundās un pat dienās visu šeit neapskatīt. Būs mērķis nākošajai reizei. Un, lai arī nedaudz, taču restaurācijas darbi šeit ir uzsākti, un jācer, ka šeit tiks saglabāts šis unikālais autentiskums.

Ušguli ciems

Laiks jau sāk krēslot, un dodamies atpakaļ uz Mestiju. Mūsu izraēliešu ceļa biedrenes pēdējā brīdī satiek tikko uz šejieni atbraukušos draugus un paliek ar viņiem. Ušguli ir pieejamas gan lētākas viesnīcas, gan dārgākas. Viss atkarīgs no pašu vajadzībām. Tā kā atgriežamies jau tumsā, pa ceļam apskatot vēl kādu skaistu vietu pie ezera (ezeri gruzīnu izpratnē atšķiras no mūsu klasiskās, par ezeru šeit sauc arī peļķi vai mierīgāku līci upes gultnē).

Kārtīgam dienas noslēgumam saimniece vakariņās mums uztaisa svanu hačapuri: kubdari- siera vietā par pildījumu izmantota gaļa.

Iepatikās? Padalies ar draugiem!

Komentāri