27. janvāris, 6. diena.
Šodien agrā mobilizācija. Laižam uz blakus ieleju Pontedilegno Tonale. Šoreiz vienīgais rīts mūsu ceļojumā, kad braucam ar mašīnām. Un īsi pēc 7:30 visi esam pabrokastojuši, sapucējušies un gatavi doties.
No Folgaridas ceļš ved lejā, bet, braucot pa ieleju, visu laiku augšā (no Dimaro 766m līdz Tonale 1883m). Pa ceļam paveras jau redzētas ainas ar tukšām viesnīcām un apartamentiem. Arī šajā ielejā bizness nesit augstu vilni. Slēģi logiem slēgti, mašīnu nav. Vairāki māju kvartāli ir vienkārši neapdzīvoti. Apdzīvotas tikai pāris viesnīcas, kā Hotel Orchidea vai pie trases esošā viesnīca Hotel La Roccia.
Lai gan attālums ir tikai 35 km, ceļā jāpavada apmēram 45 minūtes. Stāvvietā esam pirmie, neviens šeit nesteidzas (laikam jau diži daudz nav kam steigties). Pirmie arī braucam ar pacēlāju augšā uz ledāju 3069 m. Esam izvilkuši pilno lozi: saulei austot, skats augšā ir lielisks, atsegtās ledāja lāstekas izaicinoši zibsnī zilos toņos.
Trase lejup ir tikai viena. Ja augšpusē tā ir plata, tad apakšējā daļā jau stipri šaurāka un akmeņaināka. Bet tā kā esam pirmie, tad viss vēl ir sakopts un labi izbraucams.
Tālāk pārslēpojam uz Pontedilegno pusi. Tur vairs nav tik augstu virsotņu, bet trašu daudz un labas. Pāris trases okupējuši bija arī sportisti. Taču vietas pietika visiem, cilvēku nebija daudz. Lieliska vieta slēpotājiem. Grūti izcelt labākās trases, varbūt nr.9. Plata un ar vienmērīgu slīpumu. Viennozīmīgi šī puse bija šīsdienas favorīte.
Uz pusdienlaiku atgriežamies Tonales saules pusē. Jāapgūst arī šīs trases. Saulīte patīkami silda, cilvēki gan ar saradušies vairāk, bet rindas un sastrēgumi neveidojās. Šajā nogāzē pacēlāju ir daudz un visi blakus, ka tādā bļodā. Tā kā sniega nav daudz, tad “frīraids” nesanāk. Ja ne pāris malējās trases, tad slēpošana pavisam garlaicīga un bez skaistiem dabas skatiem.
Laicīgi beiguši sportiskās aktivitātes, dodamies atpakaļ uz mūsu mītnes māju Folgaridā. Pa ceļam jāpiestāj gastronomā, atjaunināt provianta krājumus. Te atgādinātas tiek dažas itāļu nacionālās īpatnības: siesta – visi veikali pusdienlaikā līdz 16:00 ir slēgti. Mums gan ir jāuzgaida tikai pāris minūtes, bet arī redzot laukā nepacietīgi mīņājošos pircēju bariņu, ne sekundi ātrāk durvis netiek atdarītas.
Pēc šīs dienas slēpošanas var teikt, ka esam iepazinuši gandrīz visu mums pieejamo slēpošanas reģionu. Palika vēl tikai Peijo. Tur nobalsojam nebraukt, jo ir maz trašu un ceļā arī jāpavada gandrīz stunda. Kā arī, Peijo baseinu interneta apraksti nav pārliecinoši. Bet tā jau laikam ir, ka kaut kas ir jāatstāj neapskatīts, lai atgrieztos vēlreiz.
28. un 29. janvāris.
Slēpošanai atlikušas vairs tikai divas dienas, kurās vēl ir iespēja piepildīt ziemas un kalnu izsalkumu. Šogad jau vairāk uz kalniem nesanāks atbraukt, un ar ziemu Latvijā arī ir kā ir. Ojāram no rīta transfērs un Bergamo lidostu atpakaļceļam uz Rīgu. Pārējie turpinām baudīt.
Atgriežamies Madonnas klinšainajā pusē, kur bez lieliskiem nobraucieniem, nobaudām arī itāļu tradicionālo picu. Gods kam gods, bet picas viņiem sanāk (vismaz Boch kalna krogā). Cena par picu ap 10 Eur, atkarībā no pildījuma, kuru ir pietiekoši daudz visām gaumēm.
Nākošajā dienā izmēģinājām labu picu krogu turpat Folgaridā lejā pie 1.pacēlāja. Pasniegts viss īstā itāļu stilā un ļoti garšīgi, cena par pāris eiro mazāka. Bet saimnieki labprāt iepakos gardo picu arī līdzņemšanai, lai baudītu to kalnā vai kur vien vēlas.
Pēdējā dienā atgriežamies vēl Pinzolo nobraukt pa Dolomitica Tour un Tulot nobraucienu, taču trase vairs nav tik perfekta, kā iepriekš. Pa dienu atkūstot un naktī sasalstot, nobrauciens ir palicis stipri ledains. Bet to kompensē burvīgi saulainā diena un spilgti zilās Alpu debesis.
Paldies Dievam, neviens no mūsu kompānijas nesavainojās, bet pāris kūleņi jau sanāca gan. Pēdējā nobraucienā uz zilās trases Andrim gadījās pilnā ātrumā kupenā „izkāpt” no slēpēm un meklēt palīdzīgu draugu nūju, lai atgrieztos pēc inventāra.
30. janvāris.
Lai cik arī nebūtu bēdīgi, bet viss labais drīz beidzās. Tā sestdienas rītā sākam garlaicīgo mājupceļu. Vairs nekā interesanta. Sastrēgums uz Austrijas – Vācijas robežas pirmspusdienā pamatīgs. Šeit jau bez robežas sestdienās vienmēr ir bijuši sastrēgumi, tad tagad vēl drusku vairāk. Lēnām virzoties uz priekšu, kādas trīs stundas esam iekavējuši līdz Minhenes- Zalcburgas krustojumam. Tālāk gan ceļš brīvs. Un svētdien esam mājās, lai pirmdien uz darbu, sākt iekrāt nākošajam ceļojumam.
Kopsavilkums 1 personai:
Pacēlāja biļete – 235 eur,
ceļa izdevumi – 70 +eur,
dzīvošana – 100 eur,
pārtika/dzērieni – 50 eur
+ pašu izdevumi kalna krogos.
Leave a Reply