23. augusts. Pamostoties, rīts vēl ir pamatīgi vējains. Pa gaisu lido celofāna maisiņi, spītējot gravitācijai.
Uz brokastīm ciemos pie mums atnāk saimnieku ģimene ar bērniem, atnesdami ciemakukulī īsto Ulcinjas arbūzu. Pagalma lapenē mums ir aizvējš. Ilgi dalāmies iespaidos par redzēto Melnkalnē un uzklausām viņu stāstus par šo zemi. Kā jau bieži tas gadās, tad viņi paši nav bijuši tik daudz vietās, kur mēs. Arī mēs Latvijā, ikdienas darbu dzīti, daudzreiz nepamanām daudz ko, kas ir tepat blakus.
Uzklausot arī saimnieku ieteikumus, šodien dodamies pielikt kārtīgu punktu mūsu Melnkalnes ekskursijai. Braucam skatīt Melnkalnes jūras pērli – Zilo alu. Google maps ir daudz bilžu ar skaisto skatu un ūdens īpašiem zilajiem toņiem par šo vietu. Vienīgi atrašanās vieta nav īsti precīza. Piekļūt tur var tikai no ūdens. Šīs alas apskate ir iekļauta arī daudzās ekskursiju tūrēs, tai skaitā no Horvātijas.
Ala atrodas Lušticas pussalā, kas norobežo Kotoras līci no jūras. Vistuvāk tai var piebraukt kempingā Veslo, kur ir, manuprāt, skaistākā pludmale Adrijas jūrā. Ceļu, kā atbraukt ir pagrūti izstāstīt, bet navigācijas mašīnā un telefonos atrada šo vietu un nekļūdīgi atveda mūs šurp. Jūras ūdens šeit ir dzidrs, ar dziļu redzamību. Zem ūdens arī ir daudz ko redzēt. Visa gultne ir tikai klintis, kur mudžēt mudž dažnedažādākās zivis, redzējām arī astoņkāji, jūras zvaigznes un citādus zemūdens brīnumus, kam pat nosaukumus nezinu.
Kāds atpūtnieks ar parastu makšķerīti arī saķēris vairākas zivis (kā sauc, nezinu, bet tā kā tika uz vietas iztīrītas, tad gan jau arī bija ēdamas) izmērā ap puskilogramu.
Pludmalē nav ne smilšu, ne akmeņu. Ir tikai viena vesela klints. Iespaidīgi!
Ūdenī lēcēji no klintīm arī var izpausties, kurš nu no augstākas noleks. Pats kempinga aprīkojums nav nekas sevišķs, bet vieta unikāla.
Aprunājoties ar kempinga saimnieku precizējam, ka mūsu meklētā ala ir tepat aiz viena līcīša. Taču viņš tā īsti neiesaka mums uz turieni braukt, jo jūrā ir liels vējš. Krastā to nejūtam, jo pūš ieslīpi no krasta, taču tālāk var redzēt baltus viļņu galus. Viņš pats pret klintīm divas laivas esot nogremdējis. Cik nopratu, tad par godīgu atlīdzību viņš vai arī viņa kaimiņš labprāt vizina tūristus uz turieni ar līdzīgu gumijas laivu, kādu esam paši paņēmuši līdz.
Esam taču speciāli uz šejieni braukuši un neizskatās situācija tik draudīga. Attālums nav liels un dziļi jūrā mums nav jābrauc, tāpēc izmēģinājuma tūrē brauksim četratā ar tukšāku laivu.
Situācija tiešam nebija tik traka. Dziļāk jūrā nedaudz vairāk viļņojās, bet tā taču ir jūra. Uz alu tāpat brauca laivas ar ekskursantiem. Un mums tikt līdz turienei aizņēma apmēram pusstundu ceļā ar piepūšamo laivu un 2,5zs piekaramo motoriņu.
Alai ir divas ieejas, viena ieslīpi no līcīša puses, otra tieši no jūras. Ar lielākiem kuģiem iekšā netiek. Tie noenkurojas pie ieejas un ļauj pasažieriem iepeldēt pašiem izbaudīt šo unikālo krāsas un gaismas spēli no alas iekšienes. Kamēr mēs esam tur, lielākus kuģīšus un jahtas neredzam. Varbūt, ka lielais vējš daudzus atturējis. Mēs arī iepeldam alas iekšienē, pietauvojamies pie jau šim nolūkam sagatavotām vietām un nirstam redzēt šos skatus. Tā tiešām ir taisnība. Ūdens jau it kā tas pats, bet atspīdums no alas un vēl kādi citi optiski faktori pastiprina šī zilā ūdens sajūtu. Peldam kopā ar zivīm, viens otru netraucējot. Vēl tikai kāds bruņurupucis vai delfīns te trūka.
Un te vēl viens pārsteigums. Mūsu laivā nez no kurienes parādās šampanietis un divas glāzes. Uups! Esmu neviļus kļuvis par liecinieku gredzena pasniegšanai. Kur vēl zīmīgāku vietu šādam solim. Prieks, ka tā. Tad jau turpinājums sekos…
Romantiskās noskaņās braucam atpakaļ pie pārējiem, vēl gan pabraucot tuvāk krastam un apskatot citas nelielākas alas un iedobumus, kas uz ūdens līnijas izveidojušies klintīs.
Šajā vietā uz un zem ūdens daudz ko interesantu var atrast, tikai vajadzīgs laiks. Mēs šoreiz te bijām nepilnu dienu, bet ir vērts uzturēties ilgāk. Tikai labi būtu, ja arī kāds peldlīdzeklis būtu pieejams.
Kamēr daži brauca zilo alu lūkoties, citi peldējās, sauļojās un visādi citādi baudīja mūsu pēdējo dienu Melnkalnē.
Sāk jau krēslot, kad izbraucam no Veslo kempinga. Visi, kas gribēja, redzēja šo dabas brīnumu.
Atceļā uz apartamentiem, pavadām mūsu jauniešus uz viesnīcu Budvā. Viņiem rīt lidmašīna un no šejienes ērtāk nokļūt lidostā. Paši atgriežamies Sutomorē.
Tikmēr Igors šo dienu izvēlējās pavadīt citādāk. Mūs visu nedēļu nelika mierā doma par tepat Sutomorē esošo cietoksni kalna galā. Apbrīnojami, ka pat vietējie īsti nezināja, kā tur uzkļūt augšā. Tad nu šo jautājumu Igors nolēmis atrisināt. Pirmie ieteikumi sākt kāpt augšā no šosejas puses ir aplami. Nācās meklēt alternatīvas un ne katrs apvaicātais vietējais varēja palīdzēt, līdz kādās mājās atradās atsaucīga ģimene, kas ne tikai parādīja ceļu, bet paši uzkāpa līdzi, visu parādīja un izstāstīja un beigās vēl pie galda uzaicināja. Ieguvums dubults: redzēts un iepazīts kāds nepopulārs vēsturisks objekts, un iegūti jauni draugi un cilvēciskas attiecības.
Grūti pateikt, kāds iemesls ir šīs vēsturiskās celtnes atstāšanai novārtā. Jo šeit nepavisam neizskatās sliktāk, kā Bar vecpilsētā, vienīgi nekomercializēta un pamesta vieta.
Varbūt kāds privātīpašniecisks strīds ir cēlonis šai situācijai, varbūt kas cits, bet fakts ir, ka Sutomorē arī ir kultūrvēsturiska celtne, kas ir brīvi pieejama apskatei, bet nav komercializēta.
Visiem ir pienācis vakars un jāķeras pie nepatīkamā – jāsapako mantas, lai no rīta varam doties projām.
Leave a Reply