Esot Karpatu kalnu reģionā, noteikti iesaku nokļūt arī Bukovel netālu esošajā Dragobrat slēpošanas kūrortā, kurš skaitās augstākais šajā apgabalā. Tikai uzreiz pieminēšu, ka kalna augstums pamatīgi ietekmē laika apstākļus tur. Ja, piemēram, Bukovelā var slēpot mākoņainā laikā un redzamība ir laba, tad Dragobratā visticamāk viss būs mākonī. Tāpat maldīgi var sanākt arī skaidrā laikā, jo augšā var izrādīties pamatīgs vējš, kā sanāca mums. Taču, neskatoties uz ne pašiem labākajiem laika apstākļiem, bija vērts to piedzīvot.
Nokļūšana Dragobrat slēpošanas kūrortā nav vienkārša. Tūristu autobusi tur netiek augšā. Arī ar vieglajām automašīnām nekas nesanāks, vienīgi ar pilnpiedziņas džipu. Bet, tā kā ir pieprasījums, ir arī piedāvājums: vietējie neko daudz negaušas par slikto ceļu un piedāvā taksometru pakalpojumus ar stipri seniem Padomju Savienībā ražotiem spēkratiem. Populārākais ir vecais labais “Āzītis”, kā arī GAZ 66.
Par tādu kā centrālo staciju ir izveidojies benzīntanks Jasinja pilsētiņā. Tur ir arī pietiekoši daudz vietas, lai atstātu savu braucamo uz to laiku. Visu tur uzrauga vietējie darboņi, kādi pie mums bija 90tajos. Arī pilsētas centrā pulcējas vietējie “uzņēmēji”, kas zibenīgi sazvanīs un noorganizēs Jums nepieciešamo transportu. Cenas, protams, runājamas, mums gan nav pilnībā nokomplektēta mašīna un šoreiz neaizrāvāmies ar kaulēšanos, tad sanāk pa 250 grivnām (~8.33 EUR) personai. Šoferītis augšā gaidīja, kamēr brauksim atpakaļ.
Brauciens kalnā ilgst nepilnu stundu. Izšūpos un izkratīs uz nebēdu, par skādi nenāk ķiveri uzlikt jau braucot mašīnā. Šoferītis gan mums trāpījies tāds mazrunīgs, pats neslēpo. Zina gan stāstīt, ka, ja uznākot lielāks sniegputenis, tad bieži ceļš ir neizbraucams vairākas dienas, kamēr to izšķūrē.
Par to arī liecina augstie sniega vaļņi gar malām.
Izbraucot cauri mežam, paveras skaists skats uz kalnu. Var skaidri saprast, ka slēpošanas iespējas šeit ir izcilas, taču, kā jau iepriekš minēju, saulīte ielejā vēl nenozīmē labu laiku kalnā.
Sliktā laika dēļ arī vienīgais vēsturiskais divvietīgais beņķinieka pacēlājs netiek darbināts. Tā kā mums nākas tikai noraudzīties skaistajās iespējās, bet sliktajā laikā.
Noteikti jāpiemin vietējā biznesa īptnības. Par pacēlāju izmantošanu tiek maksāts pa reizēm, bet kalnā ir četri atsevišķi apsaimniekotāji. Ja nobrauksi uz blakus pacēlāju, jāpērk atsevišķi biļete. Ja pa dienu gribi pārvietoties pa kalnu, sanāk pamatīga rēķināšana.
Skatoties kartē, tad atsevišķi ir 1.-2. pacēlājs; 3. pacēlājs; 4.-7.pacēlājs un 8.-10. pacēlājs. Ieskatam cenas pie 8.-10.pacēlāja: 250 grivnas maksā 3 braucieni ar beņķinieku vai 6 ar enkurnieku; vai 600 grivnas (20 EUR) maksā 10 braucieni ar beņķinieku vai 20 ar enkurnieku. Ja vēl jāpiepērk klāt atsevišķie braucieni citiem pacēlājiem, beigās jau sanāk Alpu cena, tikai servisa nekāda. Bet, ja ir labs laiks, tad vieta un kalns ir tā vērti.
Kalnā ir vairākas viesnīcas, pat ne lētas. Neskatoties uz to, tās arī ir apmeklētas. Frīraideriem šeit ir paradīze (ja vien laika apstākļi atļauj).
Pēc vēsās, piedzīvojumiem un sajūtām bagātās dienas, likumsakarīgi ir paēst gardas pusdienas. Jau atgriežoties pilsētā, iegājām benzīntanka kafejnīcā, bet tikpat strauji arī izgājām, jo tur valdīja “vietējo” kārtība – viss piesmēķēts, veči niekojas ar “sīvo” un nekautrējas uzreiz braukt. Te ir viņu kārtība, un zem “jumta” te ir arī policija. Ir patīkami apzināties, ka mēs šim laikam esam pāri.
Pusdienām restorāniņu atradām nākošajā miestā, drusku nost no ceļa un tas bija īstais ar vietējo garšu un cenu:
Tā īsti iespaidus no Karpatu reģiona nevar vispārināt uz visu Ukrainu. No laika gala Rietumukraina ir bijusi līdzigāka Eiropai, kā pārējā valsts. Bet ar nožēlu jāsecina, ka kopš Austroungārijas impērijas laikiem, attīstība šajā pasaules malā ir iebuksējusi.
Nedēļai beidzoties, aktuāls paliek jautājums par mājupceļu, jeb precīzāk: kā un kur šķērsot Ukrainas robežu. Sestdienas rītā interneta palīgs http://kordon.sfs.gov.ua/ ziņo, ka robežas šķērsošanai nepieciešamas vismaz 4…5 stundas visizdevīgākajā pārejas punktā “Рава-Руська-Хребенне”. Šāda laika pavadīšanas perspektīva mūs nepavisam neapmierina, tāpēc nolemjam labāk uztaisīt papildus ekskursiju pa Karpatu apkārtni arī Polijas pusē un braucam uz mazāku punktu “Смільниця-Кросценко”, kur rindas nav. Attāluma ziņā iznāk līkums, bet vismaz visu laiku kustībā. Ceļi, kā jau minēju nav labi nekur, ir tikai daži atjaunoti ceļa posmi, kas mijās ar pilnīgi sagruvušiem ceļiem. Ja izdodas noturēt vidējo ātrumu 50km/h tad tas ir ļoti labs sasniegums. Pa ceļam novērtējam, no kuras puses mums ir ievazāta kūlas dedzināšanas sērga – šeit deg visur un neviens pat necenšas dzēst. Kalni tinas vieglā dūmakā – uznāks lietus un apdzēsīs.
Robežpunktā esam bez rindas, taču pārbaude nav neko ātra. Vēl vairāk, mūs izvēlas par “aizdomīgajiem”, un esam pakļauti papildus pārbaudei, izkrāmējot tukšas automašīnas un pat pārbaudot to no apakšas. Akcīzes preces nevedam vairāk par atļauto, taču muitnieku guvums ir kāds puskilograms ukraiņu gardā speķīša – to nav atļauts ievest Eiropas Savienībā. Aizrādījumus izpelnās pat bērnam sasmērētās ceļa maizītes (tās gan neatņēma). Tā kā nevediet neko neatļautu, var arī nepaveikties.
Pārbraucot robežu, Polijā paveras pilnīga cita aina. Ceļi lieliski un daudz, kas neved tikai pa ieleju, bet arī pa kalnu pārejām, no kurām paveras daudz skaistāki skati. Nekur vairs nedeg kūla.
Ceļojums interesants un ar kultūršoka devu. Izmaksu ziņā ļoti demokrātisks. Lieliska vieta, kur sākt apgūt slēpošanas prasmes lielajos kalnos gan iespēju, gan cenu kategorijā. Iesaku ceļot pašiem!
Leave a Reply