Lečvorsas (Letchworth) Nacionālais parks atrodas Ņujorkas štatā Genesee reģionā.
Šī vieta tiek lepni saukta par Austrumu krasta Lielo kanjonu. Un zināms pamats tam ir. Amerikai raksturīgs, ka viss ir milzīgs. Arī upes, ledus laikmetam atkāpjoties, ir atstājušas varenus kanjonus. Izmēru ziņā noteikti Genesee upes veidojums ir iespaidīgākais Atlantijas okeāna pusē.
Nacionālais parks ir izveidots apmēram 17 jūdžu (27km) garumā gar upi. Vieni no galvenajiem apskates objektiem ir ūdenskritumi: Augšējais (Upper falls), vidējais (Middle falls) un zemākais (Lower falls) ūdenskritums. Visā parka garumā ir labiekārtots ceļš automašīnām. Iebraukšanas maksa demokrātiska: 10$. Viss ir iekārtots, lai izpatiktu klasiskajam amerikānim. Stāvvietas gandrīz kraujas malā, var pat neizkāpt no automašīnas. Iebraukt var no četrām vietām: Mt. Moriss iebrauktuve ziemeļos, Perry iebrauktuve, Castile iebrauktuve un Portageville iebrauktuve dienvidos (manas vizītes laikā šī bija slēgta rekonstrukcijai).
Likumsakarīgi būtu sākt parka apskati ar apmeklētāju centru, kur var dabūt ne visai pilnīgu, bet vismaz melnbalti izprintētu parka plānu. Par savām vēlmēm apvaicājos centra darbiniecēm, kuras izsmeļoši izstāstīja par skaistākajiem un ainaviskākajiem pieturpunktiem. Tas ir lietderīgi, lai dienas laikā paspētu redzēt iecerēto. Jo, lai arī parku var izbraukt ar mašīnu, izstaigāt visas ainaviskās takas ar vienu dienu noteikti nepietiks. Tikai iekārtoto taku kopgarums ir ap 66 jūdzēm (106km).
Sāku ar dienvidu pusi. Par nožēlu līdz Augšējam ūdenskritumam piekļuve bija slēgta rekonstrukcijai (rakstīts bija, ka 2018. gadā atvērs). Dienvidu galā ir vairākas apskates vietas telpās, kā dabas centrs un muzejs, taču par tiem biju vīlies. Varbūt tāpēc, ka dabas varenība šeit pārspēj redzamo stendā un bildēs.
Lai izjustu pilnīgu dabas varenumu, ir jāpastaigājas pa labi iekārtotām gājēju takām arī. Protams, ka ir jākāpj kalnā un lejā vairakkārt. Visur ir kāpnes, bīstamība ir novesta līdz minimumam. Tikai veselība gan vajadzīga pašam laba, lai kāpņu starpposmos neelsotu un neizplūstu aukstos sviedros.
Šķiet, ka augstākais ūdenskritums parkā ir Vidējais. Vasaras periodā šeit nav ļoti daudz ūdens, bet pietiekoši, lai baudītu tā skaistumu.
Turpat iepretim lielajam ūdenskritumam vizuļo varbūt ne tik dižens, bet mūsu acij tīkams vietējais Staburags.
Parka teritorijā nav daudz restorānu. Dienvidu pusē viens bija, bet arī vietējie amerikāņi rezervēti apmeklē tos. Cenas nav sevišķi draudzīgas. Tai pat laikā ir vairākas labiekārtotas piknika vietas ar griliem un solīdiem galdiņiem, kurus cilvēki labprāt arī izmanto. Kas patīkami pārsteidza: šeit nav miskastes. Tikai uzraksti: „Ko atnesi sev līdz, to arī aizved prom.” Un apkārtne ir tīra, viss ir kārtībā!
Zemākā ūdenskrituma apkārtnē kanjons kļūst zemāks, bet gleznaināks.
Populārākās piknika vietas ir parka vidusdaļā ap Wolf Creak strauta ieteku Genesse upē. Tur noteikti ir vērts pa takām izstaigāt iespējamos skatu punktus. Pakāpos arī pa pašu strautu uz augšu, taču īpaši tālu netiek, baigie brikšņi.
Parka ziemeļu daļā ainavisko pieturvietu paliek mazāk, bet ne sliktākas. Pēc parka kartes tur var nokļūt arī no upes otra krasta. Iezīmēts 24 jūdžu (39km) garš velomaršruts. Žēl, bet šādam ceļojumam man nepietiek laika. Nākas samierināties ar esošajām iespējām un raudzīties uz vareno kanjonu no labiekārtotas skatu vietas.
Pie reizes apbrīnot amerikāņu demokrātiskos pārvietošanās līdzekļus. Attēlā redzamais ir vairāk pielīdzināms moto transportam. Īpašnieki bija tipisks amerikāņu pensionāru pāris. Vadītājs – solīds kungs pilnā baikeru ekipējumā ap 70.
Jau tuvu parka ziemeļu izejai ir brīvi pieejams peldbaseins. Nav nekādu ekstru, bet pēc garām pastaigām duša ar atsvaidzinošu peldi ir pašā laikā. Tāpēc vien pareizi ir sākt parka apskati no dienvidiem.
Bet ar to vēl parks nebeidzas. Galā ir apskates vērts inženiertehnisks plūdu novēršanas risinājums – dambis, kurš izmantots ir tikai pāris reizes kopš uzcelšanas. Tajā pašā laikā atmaksājies tūkstoškārt, paglābjot ielejas zemniekus un pat visu Ročesteras pilsētu no applūšanas.
Raugoties uz šo dambi ilgi neizpratu ūdens līmeņa starpību. Upe tek vienā virzienā, taču vizuāli izskatās, ka tai būtu jāietek augstākā ūdenskrātuvē. Nu nekādi nevarēju savienot ar aci uztverto attēlu ar fizikas likumiem. Tādēļ pat pārbraucu upes otrajā krastā, kur ir labāka pieeja dambim un arī muzejs. Tiesa, muzejs, kurš tai pat laikā ir tūristu informācijas centrs pēc 4.30pm bija jau slēgts. Savu ziņkāri pietika apmierināt ar pieejamo rakstisko informāciju.
Noteikti ir vērts aizceļot pašam uz 2015. gadā par labāko Nacionālo parku ASV atzīto Lečvorsu!!!
Leave a Reply