Neiztrūkstoša ikgadēja mūsu kompānijas aktivitāte ir ziemas slēpošana. Jau vairāk kā desmit gadus braucam sajust kalnu sauli un vējus uz Alpiem, kas pilnīgi pamatoti slēpošanas entuziastu vidū tiek uzskatīti par labākajiem kalniem uz mūsu planētas. Diemžēl šogad nokavējām ar apartamentu rezervēšanu un neizdevās atrast pieņemamu piedāvājumu. Slovākijas Tatros arī ir slēpots vairākkārt. Tā nu, kā alternatīvu, izvēlējāmies Karpatus Ukrainā. Bija daudz dzirdēts, ka tur ir ļoti laba alternatīva slēpošanai Alpos, turklāt par daudz draudzīgāku cenu. Tiesa, konkurētspējīgs ir tikai viens kūrorts – Bukovela.
Pieņemt lēmumu doties turp nebija sarežģīti, jo vēl pa Ziemassvētku brīvdienām bija daudz labu apartamentu piedāvājumu atlikušajai ziemas sezonai. Izvēle krita uz februāra pēdējo nedēļu: 23.02.2019 – 2.03.2019. Pašā Bukovelas centrā piedāvājumi ir neadekvāti dārgi. Tā iemesla dēļ pārsvarā visas skaisti uzbūvētās mājiņas bija neapdzīvotas. Ja nav dzīvošana tieši pie trases, tad jebkurā gadījumā jābrauc ir ar mašīnu, jo skibusu satiksme tur nav organizēta. Arī taksometru pakalpojumi nav populāri. Mums iepatikās kādas brīvdienu mājas piedāvājums 15km attālajā Tatarivas ciemā: Sadyba Chertizh.
Gaidītā ceļojuma diena pienāca ļoti ātri. Lai ekonomētu pieejamās atvaļinājuma dienas, izbraucam piektdienas vakarā pēc darba. Plānots tika mazliet agrāk, bet sanāca startēt ap 19:00. Maršruts caur Poliju (Bjalostoka, Ļubļina) uz kādu no robežpunktiem Ukrainā. Leģendas par garajām rindām uz robežām bijām dzirdējuši iepriekš gana daudz. Par noderīgu rīku lēmuma pieņemšanā atradu online oficiālo mājas lapu par rindām uz Ukrainas robežas: http://kordon.sfs.gov.ua/.
Vistaisnākais ceļš pa lielajiem ceļiem ir caur “Рава-Руська-Хребенне” uz autoceļa Ļubļina – Ļvova. Taču pat nakts laikā aktuālā oficiālā informācija bija, ka gaidīšanas laiks rindā līdz robežai ir vairāk nekā 4 stundas. Kādā Polijas benzīntankā gribēju apjautāties par iespējām šķērsot robežu kādā citā vietā. Uzpildes stacijas operators nebija runīgs, taču manu jautājumu sadzirdēja ceļotāji, kas brauca pretējā virzienā un tikko bija šķērsojuši robežu “Устилуг – Зосин” robežpunktā. Tur rindas neesot un ceļi arī neesot tik traki. Pēc kartes tas ir kādu 50km līkums, taču bez bezjēdzīgās nīkšanas uz robežas.
Pie robežas esam ap 6:00, un rindas tiešām nav, taču pati nesteidzīgā robežas šķērsošanas procedūra aizņēma 1,5 stundas. Viss kārtībā un esam ārpus Eiropas Savienības jurisdikcijas. Noderīgs padoms mobilo telefonu lietošanai: neaizmirstiet izslēgt mobilos datus, ja nav iegādāta kāda mūsu operatoru piedāvātā viesabonēšanas datu paka. Lai nebūtu pārsteigumu, vēlams pat pārslēgt telefonu 2G režīmā, jo katrs Mb interneta datu viesabonēšanā maksā 14.11 EUR.
Ukraina mūs sagaida ar patīkamu pavasara saulīti un “vietējiem” ceļiem. Mūsu Latvijas ceļi ir izcili, salīdzinot ar šejieni. Braucam ne jau pa mazajiem ceļiem, bet gan kas ir maģistrālie. Bija pat doma, ka Polijas benīntankā satiktie ceļotāji ir mūs piemānījuši. Taču nē, kad sasniedzām M09 ceļu uz Ļvovu, situācija nemainījas. Tādi vienkārši ir visi ceļi: kāds posms ir remontēts, tad atkal “katakombas”. Pašlaik arī nekas neliecina, ka tuvākajā laikā situācija varētu uzlaboties. Ar pamatīgu kultūršoku te jārēķinās.
Oficiāli visur ir jānorēķinās tikai vietējā ukraiņu valūtā – grivnās. Privāti, protams, var vienoties arī euro. Jebkurā gadījumā nauda ir jāsamaina. Bankas kartes dažviet pieņem, bet neiesaku, jo banka šīm naudas vienībām piemēro izteikti sev izdevīgu kursu. Maiņas punkti ir pieejami gana bieži. Pēc draugu ieteikuma, samainam nedaudz naudas turpat netālu no robežas. Par 1 EUR kurss bija 30,2 grivnas. Kādā maiņas punktā tuvāk Ļvovai deva 30,4 grivnas, bet pašā Bukovelā 30,00 grivnas. Tā kā nav lielas atšķirības, kaut gan, mainot lielāku naudas summu, tam jau ir nozīme. Jārēķinās, ka pacēlāja biļetes būs jāpērk skaidrā (vismaz kasē nr.11 pie 15. pacēlāja kartes nepieņēma).
Mums šeit svētdienas rītā izdevās būt vienīgajiem un rindas nebija, taču nākošajā dienā pie kases drūzmējās vismaz pāris autobusu pasažieri. Tas jau ir uz vairāk, kā stundu, droši. Saskaitīt daudzos tūkstošus par katru biļeti aizņem gana daudz laika, un pārdevējs tur nav vainīgs – strādā tikai viens lodziņš.
Automašīnas stāvvietas Bukovelā pārsvarā ir par maksu. Par brīvu mašīnu var atstāt daudzstāvu stāvvietas trešajā stāvā pie 1.pacēlāja un palielā stāvvietā ceļa galā pie 15.pacēlāja. Ja esat slēpotāji ar pieredzi, tad visticamāk, ka izvēlēsieties tieši šo apkārtni pa 8., 11., 16., un 15. trasēm.
Par trasēm īsumā varu pateikt, ka tās šeit mani pozitīvi pārsteidza. Salīdzinoši ar nesakārtoto vidi iekšzemē, trases bija perfektas! Pat melnās trases 5F (mans favorīts), 11. un 16. netika “sadzītas” līdz pat vakaram. Par izskaidrojumu tam varētu būt arī fakts, ka pārsvarā tiek slēpots pa zilajām trasēm, kas arī ir ļoti labas – pietiekoši platas un ar vienmērīgu pozitīvu slīpumu. Melno trašu bieds ir leišu (un ne tikai, gan jau starp drosmīgajiem bija arī citu tautību tūristi) “kamikadzes”, kuri laižas pa trasi lejā nobraucienā, ieņemot parašuta pozu, ar izplestām rokām un kājām. Apbraukšanas un apstāšanās māku ne visi paspēj apgūt. Mums izdevās redzēt, kā vienam izdevās apstāties izmantojot trases nožogojuma dubulto sietu, par laimi bojājot tikai sietu, pašam paliekot veselam. Citam drosminiekam paveicās mazāk, ceļā pagadījās pacēlāja polsterētais vidējais balsts – šo pilsoni gan “salasīja kopā” medicīnas personāls. Eiropas kūrortos šāda veida aktivitātes nekavējoties ierobežos trašu uzraugi.
Atkārtošos, ka trases tiešām ir labas un kvalitatīvas. To nobrauciena garums, protams, ir ievērojami īsāks nekā Alpos, bet pietiekošs, lai pilnībā izbaudītu ātrumu, lieku reizi neapstājoties nobrauciena vidū elpas atvilkšanai. Atpūsties sanāks augšupejošajā pacēlājā, kurš attiecīgi arī nebūs pārāk garš. Pacēlāji visi ir lietoti četrvietīgie krēslinieki, kas demontēti Alpos, bet labā stāvoklī. Protams, ka nav apsildāmie “dupši” un aizveramais vējstikls. Labā laikā ok.
“Dupšu” apsildi šeit risina vienkāršāk. Pārdošanā ir pie dibena piestiprināmi paklājiņi, kurus tiešām lieto daudzi. Izskatās diezgan dīvaini, bet slapjā un aukstā laikā tas neapšaubāmi ir risinājums.
Uz dizainiskākiem paliktnīšiem ir attēlota trašu karte. Nu forši – divi vienā. Tikai jāpieliecas lai ceļabiedrs var papētīt karti un …
Ļoti nozīmīgi slēpošanai ir laika apstākļi. Pirms došanās ceļojumā bieži ieskatījāmies web kamerās, kuras pārsvarā nerādīja saulainas dienas. Tajā pašā laikā, redzamība uz vietas bija laba un slēpot netraucēja. Tas skaidrojams ar to, ka kūrorts nav tik augstu virs jūras līmeņa un mākoņi paliek virspusē (augstākā virsotne, kurp uzceļ pacēlājs ir Dovga 1372m).
Mūsu gadījumā grēks būtu sūdzēties par laika apstākļiem. Pavasaris jau ir krietni jaušams. Pēdējās dienās lejā sniegs krietni pakusis, bet uz trasēm vēl viss kārtībā.
Ar ēdināšanu arī šeit viss ir vislabākajā līmenī. Krodziņi ir visur. Cenas dažādas. Vietējie gan stipri sūkstījās par cenām, kādu gadu iepriekš esot bijis daudz demokrātiskāk. Taču, salīdzinot ar Eiropas kalnu cenām, ļoti pieņemamas. Tāpēc pusdienas parasti ieturējām uz kalna. Izmaksas divatā paēst, ieskaitot dzērienus, zem 10 EUR. Par vislabāko vietu vienbalsīgi izvirzījām krodziņu 13. trases pacēlāja augšā: “Buļčiņoha”, kurš arī bija visvairāk apmeklētais. Vietas pietiekoši un personāls strādāja ļoti veikli, un galvenais, ka ēdieni nacionālie un ļoti garšīgi.
Bez slēpošanas kūrorta viesiem tiek piedāvātas tādas aktivitātes, kā izbrauciens ar suņu pajūgu. Diemžēl šķiet, ka vietējiem uzņēmējiem krietni “sakāpis galvā” ar naudas pelnīšanu, ja par 10 min ilgu braucienu var prasīt 70 EUR un par bildīti kopā ar sunīšiem 10 EUR. Piedevām ar slēpošanas zābakiem šī atrakcija nav atļauta. Tiesa nevienu arī neredzējām, izmantojot šo piedāvājumu.
Vēl kāda nacionālā biznesa īpatnība ir kāds neliels sniega bārs – hotelis, kādus parasti var atrast daudzos slēpošanas kūrortos. Vienīgi Bukovelā tikai par ieeju vien tika pieprasīta atsevišķa maksa 135 grivnas (4.50 EUR). Tāpēc arī šī vieta nav apmeklētāju atzīta.
Tā nu vietējie biznesmeņi cīnās par tūristu naudu, taču, manuprāt, uzliekot šādas cenas, cilvēki vienkārši novēršas – vietējie ukraiņi pat tuvumā nerādās, bet turīgie krievi labprātāk dodas uz Alpiem atstāt savus iekrājumus. Arī pilsētiņā uzbūvētie lepnie hoteļi un jaukās savrupmājiņas pārsvarā bija tukšas. Šķiet, ka šis bija arī pirmais slēpošanas kūrorts, kur nedzirdēju vācu valodu. Ļoti grūti būtu pārliecināt vācieti vai austrieti nomainīt sakārtoto Alpu kūrortu vidi pret šejienes haosu. Ja daudz kas ir augstākajā līmenī un par adekvātām cenām, tad daudz kur šķiet ir izteikts mantrausības sindroms. Ar laiku gan jau viss nostāsies savās vietās.
Jebkurā gadījumā šī ir perspektīva ziemas slēpošanas vieta, jo kalnu nogāzes ir lieliskas, serviss pietiekošs un aprīkojums arī pieņemams. Ja nu vienīgi ukraiņi sadomās pacelt cenas vēl, tad viņu bizness izputēs, jo apkārtējo infrastruktūru valstī tik drīz sakārtot nav iespējams.
Lai arī kalna tuvumā ir investēts daudz, taču jau tuvākajā blakus ciemā viss ir kā 30 gadus iepriekš.
Lielveikalu bums līdz šejienei vēl nav atnācis, un esošie ir diezgan nožēlojamā stāvoklī. Piedāvājums arī diezgan ierobežots. Katrā ciemā gan var atrast pa kādai bodei, taču cenas tur bieži vien nav izliktas un tiek pielāgotas “deguniem”. Vidēji gan viss maksā lētāk, kā pie mums, taču nav forša sajūta, ka, kā tūrists, tiec apveltīts ar pienākumu piemaksāt vietējiem uzņēmējiem.
No Tatarivas, kur mēs dzīvojām, tuvākais klasiskais tirgus bija Jaremčē. To gan ir vērts apmeklēt, jo var nopirkt klasiskos nacionālos ukraiņu produktus, kā piemēram sālīto speķi.
Biju iedomājies, ka speķi te varēs dabūt ik uz stūra, taču piedāvājums bija neliels, toties varen gards.
Ceļmalās visur ir nopērkamas vietējās baravikas gan kaltētas, gan marinētas. Tiešām gatavotas mājās un nedaudz atšķirīgas katram pārdevējam ar dažām recepšu niansēm.
Mūsu uzmanību piesaistīja kāds vītināto zivju tirgonis. Piestājām pie viņa vairākkārt.
Ja parastās raudiņas ne ar ko neatšķīrās no pie mums gatavotām, tad lielie brekši bija izcili. Recepti, kā tādus pagatavot, tirgonis neatklāja.
Lielveikalu trūkumu kompensē daudzie ceļmalu tirdziņi, kuros iepirkt suvenīrus un dažādas saimniecībai noderīgas lietas. Gan siltas aitādas segas, vestes un cimdus, gan stiprākus mājas ražojuma dzērienus. Arī mākslinieciski izgreznotu māla trauku izstrādājumu klāsts varen liels – sākot no maziem podiņiem, līdz pannām un lielākiem podiem ēdiena pagatavošanai tieši krāsnī.
Leave a Reply