16. augusts. Saulītei austot, arī mēs sākam nepacietīgi vārtīties pa gultu. Ielejā viegla rīta migliņa. Saules stari pirmās apspīd kalnu galotnes un tad pamazām pārņem mežus un pļavas. Skaisti.
Brokastis, kā pasūtīts, tiek servētas laicīgi. 7:00 jau baudām rīta kafiju un vietējos labumus. Plāns ir ar mašīnām aizbraukt līdz Sedlo, no kurienes arī sākas pārgājiena maršruts. Tā kā visi nepiedalās šajā pasākumā, tad mums pašiem ir šoferītis, kurš atpilotēs atpakaļ vienu mašīnu ar kuru vakarā pārējie varēs tikt pakaļ spēkratiem. Arī mājas saimnieks laipni piedāvā par godīgu atlīdzību sarūpēt taksometru.
Līdz Sedlo ir kādi 20 km. Pa ainavisku ceļu turp nokļūstam 8:30. Pavisam nelielā mašīnu stāvvieta vēl tukša, vienīgi Durmitor parka uzraugs kontrolē situāciju un laipni pārdod mums ieejas biļetes par 3€. Tikai dienas beigās tās neizmetiet, jo derīgas ir 3 dienas un visā Nacionālā parka teritorijā. Līdzi kalnā neko lieku nevajag ņemt, jo pašiem tas visu dienu jānes augšā, lejā. Mums līdzi ir ūdens pudele, kāda maizīte un našķis pusdienām (čehu alus bundžiņa vai šokolādīte, kas kuram vairāk labpatīk).
Nu aiziet! Taka ir labi atrodama gan pēc apzīmējumiem, gan arī iemīdīta pietiekoši redzami. Sākums lēzens. Saulītē silti, taču ēnā pavisam pavēsi. Bet tas tikai sākumā. Vēlāk jau taka ved daudz straujāk uz augšu un siltums kaut kā rodas pats no sevis. Pēc nepilnas stundas gājiena parādās pirmie straujākie kāpumi pa klints malu un mazāk gribošiem un varošiem ir beidzamais brīdis izvērtēt savas fiziskās spējas.
Te pēkšņi pretim mums straujā solī, īsās biksēs un T-kreklā nāk kāds kungs. Viņš jau uzskrējis virsotnē un dodas atpakaļ. Vauu, tas gan ir temps. Mēs paliekam pie sava tūristu soļa un, baudot dabas skaistumu un kalnu varenumu, dodamies uz nosprausto mērķi.
Cilvēku nav daudz. Dažas mazas grupiņas un ģimenes. Kad esam jau krietnu gabalu pakāpušies kalnā, ieraugām lielu cilvēku pūli krietni aiz mums. Šķiet, ka tas ir lielais tūristu autobuss. Spriežot pēc laika, cik mēs esam priekšā, viņi mūs nepanāks.
Ap 11:00 esam nonākuši Bobotov Kuk smailes pakājē. Sagaidām visus mūsējos kāpējus un vienojamies, kurš kāps smailē, kurš turpinās ceļu taisnāk uz māju pusi. Līdz pašai smailei nav vairs tālu, taču grūtākais un bīstamākais posms. Es pats ar augstumu esmu uz “Jūs”, bet šeit augšā nokļūt ilgi gribēju. Pēc pirmā kāpuma paveras fantastiska ainava aiz kalna grēdas uz Veliko Škrčko ezeru.
Šajā vietā arī daudzi apstājas, jo augstāk ir jārāpjas pa klints malu, turoties pie trosēm. Ja tas ir tā nedaudz virs zemes, es teiktu štrunts, taču virs bezgalīgas kraujas… . Protams, ka alpīnistiem tas nav pat iespringuma vērts, bet es ar sevi pacīnījos. Godīgi sakot, slapjā laikā es nebūtu kāpis. Bet mums spīdēja pasakaina saulīte un laiks brīnišķīgs.
Urrā!!! 12:00 esam augšā! Fantastiski!!! Apkārt paveras tik plaša ainava. Visiem Durmitoru kalniem pāri. Tas ir ko vērts. Nevienā bildē šo skatu nevar attēlot, to var redzēt tikai pats!
Kalna smailē ir neliels laukums, kur droši var stāvēt un priecāties par apkārtējo skaistumu. Taču kājas vienalga gribas ceļos ieliekt. Esam tomēr diezgan augstu virs līdzenuma. Jāatzīstas, ka pirmo reizi kalnā uznesto aliņu izdzert nolemjam drusku zemāk. Godīgi drusku bail, jo zemē kāpt ir nepatīkamāk.
Virsotnē esam tikai mūsējie 8 drosmīgākie. Daudz vairāk vietas te tā īsti arī nemaz nav. Tāpēc labi, ka agrāk sākām, jo trāpoties tūristu burzmā, šeit varētu izveidoties sastrēgums. Ceļš šurpu tāds stipri pašaurs un steigai arī galīgi te nav vietas.
Vēl ieraksts kalna viesu grāmatā, kas glabājas izteiksmīgā padomju laika koferī. Tiek izpūsti Latvijas ziepju burbuļi pāri Melnkalnes ārēm (atlikušo burbuļu pudelīti atstājām koferī nākošajiem sevis uzvarētājiem) un dodamies lejup. Bija bail, bet gandarījums neizsakāms.
Smailes pakājē mūs sagaida daži palikušie. Nu varam izbaudīt kādu malku alus, apēst līdzi paņemtās maizītes, jo ceļš līdz mājām vēl pagarš. Takas uz Pitomine ciemu ir vairākas. Bet arī taisnākā ir vismaz tikpat gara, kā jau šodien noietā. Un ir krietni vien interesantāk neiet pa vienu ceļu, bet redzēt vairāk. Tāpēc mēs, jau palikuši četratā, izmetīsim līkumiņu uz Ledena Pečina (ledus alu), kur cauru gadu saglabājas ledus visdažādākā krāšņumā.
Kādu laiciņu pirms mums aizgāja mūsu jaunākais drosminieks – 6 gadīgais Artūrs ar mammu. Tā domājot, ka varētu būt par grūtu šis pārgājiens, bet patiesībā īstam puikam tāda “iesildīšanās” tik bija. Beigās pie Črna jazero atlicis gana spēka rotaļu laukuma atrakcijām.
Pirmais kāpiens lejā no pārejas izrādās visneomulīgākais. Ne tik daudz stāvuma pēc, kā ripojošu akmeņu. Jābūt uzmanīgiem, lai lejpus ejošam neuzripinātu kādu akmens bluķi. Joki nekādi, jo pamatīgi savainoties nav pateicīgākā vieta – klāt var tikt tikai ar helikopteru. Un ej nu zini, kā šāda veida pakalpojumi šeit ir pieejami. Mums nekas slikts nenotiek un visi turpina ceļu, vairākkārt uzkāpjot kārtējā kalnā un lejā, bet nu jau bez bailēm, tikai ar fizisku piepūli.
Lai cik arī neliktos dīvaini, ceļā mums gadās ieraudzīt īstu sniegu. Ir augusta beigas un neesam mēs ne Ziemeļos, ne arī diži augstu virs jūras līmeņa.
Mūsu četrotne novirzās no taisnākās takas nedaudz pa kreisi, bet norāde jau ieaugusi krūmos un rūpīgi jāseko takai, lai nepaietu garām. Vēl kāds stāvāks kāpums un vēl drusciņ, un esam pie ledus alas. Pulkstenis rāda 14:20. Tur satiekam vēl vairākus tūristus, kuri gan pārsvarā nāca no Žabļaka puses.
Ledus ala augusta beigās ir savdabīgs fenomens. Un tā nemaz nav dziļa, kādus metrus 20-30 no ieejas lejā. Kaut arī prospektos bildītes izskatās krāšņākas, pēc āra tveices neiedomājamas pārmaiņas. Domāju, ka pavasarī dabīgās ledus skulptūras ir krietni vien iespaidīgākas.
Dodoties mājup virzienā, noķeram un apdzenam mūsējos. Meitenes izskatījās pagurušas un, lai izpatiktu, aizsteidzamies pirmie līdz mūsu mājiņai un ar no rīta atgriezto mašīnu aizbraucam pēc pārējiem braucamajiem. Kad jau visi bija tikuši līdz ielejai, kāpienu pa ciema pļavas kalnu meitenēm aizvietojām ar nokļūšanu mājās (beidzamos 0,5 km pa taisno) braucienā cauri Žabļak centram. Faktiski pārgājiena taka beidzas pie Črna jazero, kas ir vietējais atpūtas centrs. Tālāk jau atgriežas civilizācija.
Vakarā mājiņā mūs sagaida labas vakariņas. Vairāk ne uz kādām atrakcijām nevienam prāts nenesas. No rīta vēl daudz apskates objektu jāapmeklē un dosimies uz jūru.
Noskties arī video:
Leave a Reply