Ir 28. augusta vakars un beidzot dodamies ilgi plānotajā ceļā uz Gruziju. Ceļotāji esam četri: es ar sievu Sandru un kaimiņš Ojārs ar sievu Ilzi. Plānoju ceļojumu pārsvarā no ceļotāju aprakstiem par šo kolorīto un krāšņo zemi – Gruziju. Tieši doma, ka pašam arī vajadzētu dot padomu un pieredzi citiem ceļot gribētājiem, mani pamudināja uzrakstīt mūsu ceļojuma konspektu. Man ļoti noderēja iepriekš izlasītais, lai negūtu pārsteidzīgus secinājumus un justos brīvi un nepiespiesti abas divas nedēļas.
Visdārgākais visā ceļojuma ir biļetes uz Tbilisi. Lai gan iegādājāmies tās jau marta sākumā, lidojums Rīga – Tbilisi – Rīga vienam ceļotājam bez bagāžas izmaksā ~210 eur. Lidojuma biļetes iegādājos šeit. Pilnīgi droši varu apgalvot, ka turpceļā nododamo bagāžas somu nevajag. Saliekam visu nepieciešamo somās, kuras ērti var pārnēsāt, un līdz atļautajiem 8 kg vēl paliek krietna rezerve. Ar to visu vēl iznāca paņemt līdzi gana daudz neizmantotu mantu. Te gan tiešām jāpiemin, ka laiks mums bija izcils – silts un bez lietus. Pēc vietējo teiktā, septembris parasti tur esot vēl īsti vasarīgs. Sliktākais vienīgi, ka dienas gaišais laiks tomēr arī paliek īsāks, ar ko vajag rēķināties, meklējot vakarā naktsmājas.
Tā arī izlidojam no Rīgas pilnīgi neko nerezervējot (drusku meloju: iepriekš esmu rezervējis vietējo avio pārlidojumu no Tbilisi uz Mestiju vienā virzienā ar 16 vietīgu lidaparātu caur Vanilla Sky ceļojumu aģentūru). Ticu, ka visu atradīsim uz vietas. Ielidojam Tbilisi agri no rīta, 4:30. Ar robežas formalitātēm ātri tiekam galā un katram no mums robežsargs pasniedz 0,375 l Saperavi vīna pudeli. Turpat arī noprasu, kā gruzīniski ir “paldies”. Ar patiesu smaidu robežsargs nosaka: „Modloba”. Tā nu šo vārdu cenšamies lietot bieži un ir arī par ko. Pirmais, ko lidostā nopērkam, ir divas telefona SIM kartes vietējai saziņai. Un, lai nekļūdītos ar pareizā operatora izvēli (šķiet, ka tur bija izvēle starp trim vai četriem), veicam vietējo aptauju. Ar vienbalsīgu vairākumu par labāko tiek atzīts “Geocell”. Maksa par karti ar 100 sarunu minūtēm ir 7 lari (2,67 eur). Maksāšana šeit notiek tikai vietējā naudā. Bez grūtībām atrodam valūtas maiņas punktu, kur samainām sākumam vietējo naudu ar domu, ka pilsētā noteikti kurss būs izdevīgāks. Vēlāk izrādās, ka tā arī ir, lai gan starpība nav liela. Precizēju, ka vidēji maiņas kurss mūsu ceļojuma laikā ir 2,62 lari par 1 eur. Domāju, ka derīgi ir arī zināt, ka maksājumu kartes šeit praktiski nelieto. Pat vietās, kur bija termināli, tie izrādījās, ka nedarbojās. Ja grib norēķināties euro, protams, privātie pieņems, bet par sev krietni izdevīgāku kursu. Izdevīgāk ir lietot vietējo valūtu, jo maiņas punkti pilsētās ir visur, tāpat kā pie mums 90-os. Neviens arī ar čekiem un kvītīm neuzbāžas, līdz ar to starpība starp pirkšanas un pārdošanas kursu ir neliela.
Tā, tikuši pie pirmās nepieciešamības lietām – vietējā telefona un naudas, nesteidzīgi sākam raudzīties apkārt, jo ir vēl ļoti agrs un steigas nav nekādas. Domājam nedaudz iepazīt lidostas apkārtni, vietējo dzelzceļa staciju, bet līdzko esam iznākuši ārā, taksisti viens par otru laipnāk cenšas ievilināt mūs braucienam uz pilsētu. Cenas amplitūda gandrīz 10x atšķirīga. Ja izskaties pēc turīga tūrista, nebrīnos, ka visus 100 eur paprasīs. Taču nevajag sasteigt. Paejam nedaudz nost no galvenās burzmas un mums seko kāds vietējais, kas ar Mersi mūs tūlīt pat aizvedīs līdz vecpilsētas centram pa 20 lariem (7,63 eur). Lai gan laika mums tiešām ir daudz un steigties nav kur, lidostā arī nekā ievērības cienīga nav. Sabiedriskais transports sāk kursēt tikai ap 7:00. Labāk dosimies iepazīt naksnīgo Tbilisi, kur pašā centrā tiešām naktsdzīve iet pilnā sparā. Taksistam apvaicājamies par nakšņošanas iespējām, taču viņam tā īpaši negribas ar mums krāmēties. Viņš zina tikai dažus padārgus hoteļus. Tā nu mēs novirzāmies no vecpilsētas centra, kur jau ir nakts miers. Gaismai austot, atrodam kādu krogu Brīvības laukumā, kur nobaudām pirmo Gruzijas hačapuri (siera, biezpiena plāceni). Esam teju vienīgie, kas tādā rīta agrumā meklē brokastis.
Ap 8:00 oficianti uz ielas sāk samazināt galdiņu skaitu. Izrādās, ka nakts laikā viņi izmanto blakus esošā grāmatu veikala ietves daļu, bet pa dienu tur atgriežas avīzes un žurnāli. Pēc brokastīm aktualizējas doma par mantu nolikšanu un naktsmāju atrašanu. Sazvanām iepriekš uzmeklētus paziņu paziņas. Pēc īsas iepazīšanās un jau mājas hačapuri nobaudīšanas, mums tiek piedāvāts hostelis turpat Tbilisi centrā Hostel Vake Garden. Hostelis ir tīrs, tikai pāris mēnešus kā atvēries. Kā vēlāk izrādījās, viena no mūsu ceļojuma labākajām naktsmājām. Iespējams, ka varētu atrast arī kaut ko vairāk un labāk, taču pilnībā neiespringstam, jo pārgulēšanas ekskluzivitāte nav mūsu prioritāte. Ja tomēr ir vēlme nakti pavadīt ekskluzīvākās vietās, Tbilisi ir skaistas viesnīcas, bet ja svarīgāk ir atrast mājvietu pašā centrā pie viena no centrālajiem laukumiem, tad ir iespēja rezervēt sev apartamentus.
Tā kā šodien vajag samaksāt par rezervēto vietējo lidojumu, tad jau iegūtie draugi aizved mūs uz vajadzīgo adresi, no kurienes vēlāk turpinām Tbilisi iepazīšanu ar Vake parku. Un kā jau daudz biju lasījis iepriekš, tad mani nepārsteidz, ka tālāk no centra fasādēm ir pavisam cita Gruzija, kur palikušas tikai vēsmas no senākās greznības. Cik var noprast, tad šeit kādreiz bijušas milzīgas strūklakas, pat mākslīgs ūdenskritums ar kaskādēm.
Tagad šeit gan arī rosās sētnieki, sakopjot neseno lietavu izskalojumus ar gruzīniem raksturīgām slotām, kuru piemērīja arī Sandra.
Paša pieminekļa pakājē iekārtots bomžu mājoklis. Par Latvijas rūpniecības bijušo varenību arī Gruzijā liecina nu jau vēsturē „ieaugusī” RAF Latvija.
Apskatījuši parku, dodamies centra virzienā, jo esam ielūgti uz nelielu ekskursiju pa ievērojamākām Tbilisi arhitektūras vietām. Žēl, ka neesmu pietiekoši kvalificēts vēsturiskās arhitektūras jautājumos, lai gan rados man ir izcils latviešu jūgendstila arhitekts. Tbilisi ir ko redzēt no daudzu gadsimtu meistardarbiem.
Taču ir arī varbūt ne tik grandiozas lietas, kas pārsteidz. Tbilisi ieraugām savdabīgu bruģi, kas salikts no ovāliem oļiem. Vēlāk šāda veida bruģis tika redzēts daudzviet citur Gruzijā. Vienīgā vieta, kur šādi oļi ir sastopami dabā, ir jūras piekraste. Kaut gan, protams, mūsu ceļojuma apjoms ir krietni par maz, lai spriestu par visu Gruzijas teritoriju.
Tālāk mūsu pastaiga virzās uz vecpilsētas pusi. Šeit ir ļoti daudz, ko redzēt un grūti pat ieteikt, kas ir skaistākais vai vērtīgākais. Taču svarīgākais ir tas, ka redzēsi šeit tieši to, ko gribi redzēt. Proti, ja meklē vēstures elpu un unikālas celtnes – lūdzu; tai pat laikā noplukuši māju pagalmi ar pussagruvušām celtnēm – pagriez galvu citā virzienā. Nevar noliegt, ka atjaunošanas darbi būtu pavisam apstājušies, taču pēc 99% vietējo teiktā: Saakašvilli laikā viss notika ar daudz reiz lielāku intensitāti. Nevaram diskutēt šajos jautājumos, bet tikai uzklausām. Skumjākais, ka gruzīni daudz ko atjauno, bet vēlāk piemirst atjaunoto vienkārši uzturēt. Ar šo skaudro faktu izteikti sastapsimies mūsu ceļojuma beigu daļā.
Pirmajai iepazīšanās dienai Gruzijā šķiet, ka esam gana daudz izstaigājuši un redzējuši. Vakarā vēl esam ielūgti vakariņās, tāpēc laicīgi iepērkam vīnu un puķes. Par pārsteigumu, ziedi šeit maksā dārgi un parasti tiek tirgoti grezni un lieli ziedu pušķi, kas noteikti raksturo gruzīnus. Pārvietojoties pilsētā, izmantojam taksometrus. Tas tiešām nav dārgi, ja orientējies vietējās cenās. Paši par to pārliecinājāmies, braucot no hosteļa uz adresi, kur mūs uzaicināja, samaksājām 12 larus (jo esam tūristi, neorientējamies pilsētā un vēl nezinām vietējās cenas), bet atpakaļceļš, izsaucot taksometru pa telefonu, mums maksāja tikai 3 larus. Patiesībā arī turpceļš (4,58 eur) par ~20 min braucienu šķita gana lēta samaksa. Vietējie paši tāpēc arī ļoti bieži izmanto taksometrus, jo centrā mašīnas parkošana arī Tbilisi ir problēma, satiksme ir reāli haotiska. Lai gan policija uz ielām ir ļoti daudz un visi brauc ar ieslēgtām sarkanām bākugunīm, uzzināt no vietējiem šoferiem par kādiem pārkāpumiem autovadītāji tiek apturēti un sodīti, tā arī neizdevās. Skaidrs ir vien, ka sarkano luksofora signālu gruzīni jau respektē, jo krustojumos daudzviet ir videokameras; ātrumu uz maģistrāles periodiski ievēro, jo ir fotoradari un drošības jostas priekšā sēdošie arī lieto, acīmredzot par to viņus aptur un soda.
Leave a Reply