10. septembris, 13. ceļojuma diena. Ir uzaususi kārtējā saulainā diena. Saimniece saklājusi brokastu galdu. Un mēs, nesteidzīgi dzerdami kafiju, apspriežam šīsdienas plānus. Šodien apmeklēsim daudz aprakstos aprakstīto mīlestības pilsētiņu Sighnaghi, uz kurieni mūs aizvedīs mūsu Kahetijas gids, namatēvs un šoferis Gogita. Vienojamies par maksājumu par pavadīto laiku šeit un ekskursijām (200 lari par vakardienas vizināšanu, naktsmājām ar vakariņām, vīnu, brokastīm un nogādāšanu Sighnaghi. Tas ir 19 eur cilvēkam). Lieki piebilst par cenu humānumu. Te gan piezīmēšu, ka, neskatoties uz Kahetijas reģiona atpazīstamību vīna radīšanā, cilvēki šeit dzīvo trūcīgāk, nekā mūsu iepriekš apmeklētajos reģionos. Kāpēc?… To man līdz galam neizdevās saprast.
No attāluma pirmais iespaids par atjaunoto pilsētiņu ir visai pozitīvs, dominē glīti māla kārniņu jumti, sakoptas māju fasādes. Iespaidus sabojā sadzīviski netikumi, kas, par nožēlu, ir sastopami arī Latvijā. Fotografējamies uz vēsturiskā nocietinājumu mūra fona, kur tālumā paveras bagātīgās ielejas zemes, bet paraugoties turpat lejā pie kājām – brutāla izgāztuve.
Staigājam pa pilsētas ielām un vērojam glītos namus. Starp šiem namiem ir arī vairākas viesnīcas, bet kā vienu no smalkākajām ievērojam Kabadoni Boutique Hotel.
Te uz ielas zālē ieaudzis Lada superlukss modelis. Es pat atceros, ka redzēju šo „limuzīnu” kādos iepriekš lasītos rakstos. Kāpēc tas šeit gadiem ilgi dekorē pilsētas ielas? – Nesaprotu.
Pilsētas vēsturiskais nocietinājuma mūris un tā torņi ir brīvi pieejami apmeklētājiem. Un tiešām skati no turienes paveras skaisti. Bet, ak vai, uz svaigi restaurēto pilsētu esam nokavējuši. Lai uzkāptu tajos, ir vajadzīga attiecīga fiziskā izveicība un īpaša piesardzība. Izkrist cauri sapuvušiem dēļu klājiem var acumirklī.
Pilsētiņā ir arī etnogrāfiskais parks. Izstaigājām arī to, taču ne ar ko īpašu tas mūs nesaistīja. Tā, dalītām jūtām iepazinuši Sighnaghi, atgriežamies pilsētas centrā. Tur parkā, koku ēnā var apsēsties, lai atpūstos. Un tas nekas, ka glītais soliņš ir salauzts, savu funkciju taču tas pilda.
Iegriezušies vietējā tirdziņā, nolemjam iepirkt augļus un vīnu vakaram. Šodien aicināsim ciemos mūsu Tbilisi draugus. Skaidrs, ka tādu galdu, kā gruzīni klāj paši, mēs nevarēsim sagatavot. Aiziet uz restorānu – nebūs vairs tik personīgi. Tāpēc izvēlamies alternatīvu: sarūpēsim vietējos augļus un, protams, vīnu. Vietējā tirgū nekāda dižā izvēle šoreiz nav, bet līdz vakaram vēl ir laiks. Sākam apzināt atgriešanās iespējas atpakaļ Tbilisi. Maršrutka būs tikai pēc pāris stundām. Pirmais uzrunātais taksis ar MB modeļa automašīnu piedāvā savus pakalpojumus par 60 lariem, bet ar Nissan Micru var aizbraukt par 40 lariem. Neesam lepni un braucam ar mazo Micru. Atkal izvelkam pilno lozi: šoferis ir tik atsaucīgs, ka piestāj visās viņam zināmajās labākajās ceļmalas tirdzniecības vietās, kur cenas ir zemākas nekā tirgū un produkcija tikko kā no lauka.
Tā mēs sapērkam arbūzus (0,33 lari/kg), meloni (1.0 lari/kg), tomātus (1,5 lari/kg), supergatavus un saldus persikus (5,0 lari/spainis), sīpolus, aitas un govs vietējo sieru (12,0 lari/kg) un tikko ceptu shoti maizi (1,0 lari/gab). Šādus svaigus produktus nevar nopirkt Tbilisi, tie ir no audzētāju pirmajām rokām un bez veikalnieku uzcenojuma.
Tuvojoties Tbilisi, piestājam kādā nelielā, bet ļoti glītā vīna darītavā KTW, Patardzeuli ciemā. Darītava nav ar visiem zināmu vārdu, taču vīns lielisks.
Var nopirkt vīnu pudelēs, bet var arī „izlejamo”. Tā kā paši gruzīni vīnu lej no lielām krūzēm, tad muļķīgi būtu pirkt to pašu vīnu pudelēs, kas ir daudz dārgāk. Izlejamie vīni tiek piedāvāti gan tradicionālie (raudzēti kveros kopā ar vīnogu sēklām un ķekariem), gan Eiropas metodes (raudzēta tikai vīnogu sula). Tradicionālais vīns ir sīvāks, bet eiropeiskais maigāks. Samaksāju par 5 litru pudeli 7,6 lari kopā, tas ir 0,58 eur litrā.
Tā esam kārtīgi „uztankojušies” un braucam uz hosteli, kur mūs gaida tā saimnieks Vaso, kas ar prieku palīdz sarīkot vakara pasēdēšanu āra terasē.
Vakaru pavadām malkojot vīnu, baudot saldos augļus un pārrunājot mūsu iespaidus par Gruziju, kas ir grandiozi. Pēc mūsu stāstījuma atklājas, ka paši vietējie nemaz nav bijuši daudzās mūsu apmeklētās vietās. Viennozīmīgi mūsu ceļojums tiek novērtēts kā izcili izdevies.
Leave a Reply