25. augusts. Šodien plānu praktiski nav. Atpūšamies no atpūtas. Tā kā kempings ir tieši pie jūras, tad pašsaprotami, ka prioritāte ir sauļošanās un peldēšanās. Skaidrs, ka Latvijā šādas iespējas šogad vairs nebūs.
Arī es, neraksturīgi sev, rīta cēlienu novārtos pludmalē. Vējš beidzot norimis. Ūdens silts, nirstam pēc gliemežvākiem, priecājamies par skaidro ūdeni un zivtiņām. Laiva arī uzpūsta un ielaista ūdenī, var pabraukāties un paskatīties, un salīdzināt Melnkalnes un Horvātijas piekrasti. Jūra jau viena un tā pati. Taču Horvātija ir krietni sakoptāka par Melnkalni, tajā pašā laikā dabas ainavas Melnkanes krastos šķiet iespaidīgākas.
Tā dienu nobumbulējuši, pēcpusdienā aizlaižam uz tuvējo pilsētu Splitu. Vecpilsētas tuvumā mašīnu atstāt ir tuvu neiespējamami. Tāpēc nākas pāris kvartālus pabraukt tālāk, toties bez maksas, un pabrīnīties, kā šeit pa ielām pāvi pastaigājās.
Tā kā lielās pusdienas šodien netika šmorētas, tad vispirms iekožam kādā ielas ēstuvē, lai spēks pa pilsētu staigāt.
Kā jau lielākai pilsētai, Splitai arī vecpilsētas daļa ir diezgan paliela. Piekrastes promenādē notiek dažādi pasākumi, muzicēšana un tirgošanās. Kā teikt, viss notiek. Arī mēs, līdzīgi citiem tūristiem, kājām spodrinām pilsētas balto akmens bruģi, kas raksturīgs visām šīm piejūras pilsētām.
Visos jaušamas guruma pazīmes. Šajās divās nedēļās ir daudz redzēts un baudīts. Arī pilsētas gana dažādas. Jāpaiet kādām laikam, lai labāk varētu novērtēt katras vietas vērtību.
Vēl pēdējā nakts pie Adrijas jūras un atgriežamies atpakaļ pie savas Baltijas jūras, kas nemaz nav mazāk skaista, vienīgais aukstāka gan.
26-27.augusts. Mājupceļš
Lai cik arī nebūtu bēdīgi, bet visam labam kādreiz pienāk gals. Arī atvaļinājumam un mūsu ceļojumam. Jau ar profesionālu novākšanās stratēģiju esam paēduši brokastis, savākuši teltis un citas mantas, veikuši pēdējo rīta peldi un 9:00 izbraucam no Tamaris kempinga Podstranā. Līdz mājām vairāk kā 2000 km. Vēl īsti neesam izlēmuši, vai nakšņosim ceļā, vai brauksim līdz galam.
Uz Horvātijas – Slovēnijas robežas esam 13:20, bet šķērsojam to tikai 14:50. Tas ir uz pusi ātrāk nekā šurpceļā, bet vienalga 1,5 stundas bezjēdzīgā gaidīšanā.
Tālāk jau ceļš iet raitāk. 15:30 iebraucam Austrijā, kur mums vairs nav nekādas robežpārbaudes. Nu jau ir mierīgāks prāts, jo esam atpakaļ „vecajā Eiropā”. Nogriežamies no bāņa, lai uzpildītu lētāku degvielu, un apēdam pusdienās turku kebabu, kas reizi pa reizei gana labi garšo. McDonaldā vēl saldais un kafija. Te arī izmantojam iespēju wi-fi tīklā pameklēt iespējamo naktsmītni kaut kur Čehijas ziemeļos. Dažas mēģinu sazvanīt, bet pretim vienmēr gadās tikai čehiski runājoša administratore. Rezervēts nekas nepaliek, bet varianti ir. Tā arī turpinām ceļu.
Ap 21:00 esam Brno. Ceļa kilometri sākuši veikli sarukt un vēlēšanās atgriezties savās gultās mūsu mašīnas ekipāžai ņem virsroku. Tā vēl iegriežamies supermārketā iepirkt kādu nieku no čehiem un ceļa našķi, un „velkam” līdz mājām.
Rezultātā Polija izbraukta pa pustukšajiem nakts ceļiem bez aizķeršanās, kas vasaras ceļu remontdarbu laikā ir sāpīga problēma. Iesaku ievērot principu: nebraukt pie stūres, cik var, bet biežāk mainīties. Kā esi blakus, tā guli; kad esi pagulējis, sēdies pie stūres. Šofera atruna, ka „es taču vēl varu un miegs nenāk” netiek ņemta vērā. Tādā veidā bez pārpūles esam mierīgi nobraukuši 2120 km no Horvātijas un 13:30 esam Rīgā.
Īsā kopsavilkumā varu apgalvot, ka ceļot pašiem ir ko vērts. Neviena tūristu kompānija nevar piedāvāt tik plašu programmu, tik īsā laikā un nemaz jau nerunājot par izmaksām. Protams, ir diezgan rūpīgi jāsaplāno ceļojums, un tam palīdz tādi apraksti, kā šis.
Leave a Reply