Jau vairākus gadus mūsu draugu kompānija regulāri vasaras siltajā laikā dodas izbraucienā pie dabas uz pāris dienām ar laivām. Izvēlamies vienmēr nevis publiskākos maršrutus, bet klusākus un ar nelielu piedzīvojuma garšu. Tā esam izbraukuši Pededzi, Ogres augšteci līdz Ērgļiem, Daugavas lokus līdz Daugavpilij, Gaujas augšteci no Pleskavas šosejas līdz Valmierai, Braslu, Abulu, Salacu, Rindu-Irbi, Saku-Durbi, Ventu no Lietuvas līdz Kuldīgai.
Šogad atkal meklējam maršrutu, kur nav būts un kur nav arī ļoti daudz laivotāju. Svarīgas ir arī kādas piedzīvojumu iespējas, ne tikai garlaicīga slīdēšana pa ūdeni. Izvēle krīt uz Rīvas upi Kurzemē. Neko daudz par to nezinām, arī laivotāju apraksti nav daudz pieejami. Noskaidroju, ka Rīva ir bijusi iekļauta latviešu – igauņu upju tīrīšanas projektā „Riverways” pāris gadus atpakaļ, un kāds arī pa to ir izbraucis. Ar to pietiek, lai mestos šajā avantūrā. Kā vienmēr, ja iespējams, izbraucam piektdienas vakarā, lai no rīta pamostos jau pie upes. Tas pagarina brīvdienas un atbrīvo no stresa par tuvojošos pirmdienu (vismaz sestdienā noteikti).
Mūsu ekipāžai ir izdevies sakārtot darbus tā, ka varam izbraukt jau piektdienas, 22.jūlija, pusdienlaikā. Mēģināsim izzināt vietējo situāciju un precizēt maršruta plānu. Arī mašīnas jāatrod, kur atstāt. Tā kā galamērķis ir Rīvas grīva, tad sākam ar to. Labragā, īsi pirms ietekas jūrā, blakus šosejai ir aizsprosts, kam laivas jānes apkārt. Uz aizsprosta ir vēsturiskais koka atgāžņu sistēmas konstrukcijas tilts un, kā jau šādām skaistām vietām pienākas, blakus ir arī gaumīgs krodziņš. Upes krasts ir diezgan stāvs un laivas dabūt ārā ir pagrūti, bet izdarāmi. Vislabāk peldlīdzekļus ir pārvietot pa upes labo krastu apkārt krodziņam. Tad arī nav jāpārvar stāvas kāpnes un kraujas.
Tālāk aizbraucam līdz jūrai. Tur blakus ir divi kempingi. Mūs, protams, vairāk interesē tas, kurš tuvāk upei. Administratore par mašīnu novietošanu un iespējām izcelties no upes tā īsti neko nevar pastāstīt, taču sazvana pārvaldnieku Ingusu un viss nokārtojas. Atradīs, kur atstāt mašīnas, un, lai izceltos no upes, varēs piebraukt pavisam klāt. Viss ir vienkārši lieliski un arī „uzvārīties” uz mums kā ūdens tūristiem nav mērķis. Vēl vairāk – upju tīrīšanas projekta ietvaros, pie pašas jūras ir labiekārtota atpūtas vieta tādiem kā mēs. Ir gan galds, gan ugunskura vieta ar zupas vārāmo statīvu un pat tualete. Telšu pilsētiņai vieta izcila! Sarunājam arī šoferīšus, kuri pēc mašīnu atstāšanas, par nelielu godīgu atlīdzību aizvedīs atpakaļ uz maršruta sākumu.
Lielos vilcienos galvenās organizatoriskās lietas ir sakārtotas. Jābrauc pašiem uz sākumpunktu iepazīties ar upi. Pēc kartes sākumpunktu esam izvēlējušies veco dzelzceļa tiltu pār upi. Vispirms nogriežamies apskatīties kā upe izskatās no maršruta starpposma – Gumbu tilta. Tur jau šķiet, ka kāda mašīna gaida ūdens tūristus. Tie gan tādi mazrunīgi, nekādās sarunās neielaižas. Upe nav plata, bet izskatās pilnīgi pietiekoša laivošanai. Nesteidzīgi braucot Rīvas ciema virzienā, ieraugām kaut ko līdzīgu stigai, kas arī ir vecais dzelzceļa uzbērums.
Sliedes jau sen Liepājas Metalurgā pārtapušas par citām saimnieciski noderīgām lietām, un ar mašīnu var tīri labi aizbraukt līdz pašai upei. Viss kārtībā, mums jau ir pievienojusies vēl viena ekipāža, un draudzīgā pulkā būvējam teltis un iekārtojam vakara tusiņa vietu, lai, kad atbrauks visi mūsējie, nebūtu pa tumsu krūmos malka jāmeklē. Vietas nav sevišķi daudz, bet vakaram pietiks.
Kempingā bija runāts, ka vajadzētu aizvest mašīnas līdz kādiem 21:30, bet mums pēdējie atbrauks tik vēl pēc stundas. Tāpēc nebūtu solīdi uzbāzties, lai mūs tagad kāds pa nakti vizinātu atpakaļ.
Braucot uz šejieni, upes pusē kādus pāris kilometrus iepriekš, ir lauku māja “Strēļi”. Aizbraucam līdz turienei apjautāties, vai nevar tur atstāt pēdējo mašīnu, un tad jau var kādu gabaliņu kājām paiet. Mājas saimnieks mūs laipni uzrunā, un ir pārliecība, ka viņš visu zina labāk par visiem. Pašlaik kārtīgs lietus nav bijis jau labu laiku un ūdens līmenis esot ļoti zems. No tiltiem viss izskatās skaisti, bet mežā upes vairs neesot. Laivas uz priekšu varot dabūt tikai velkot pa krūmiem. Nu, neliekas nekāda dižā perspektīva. Punktu mūsu šaubām pieliek saimnieka teiktais, ka tā mašīna uz nākošā tilta gaidot ģimeni ar laivām, kas divas dienas jau pa mežu un upi cīnās, plēsdami un līmēdami laivas. Lai arī neiebilstam kādam šķērslim uz upes, taču mazohisti arī neesam. Paldies mājas saimniekam. Mēs mainām plānus un sāksim braukt no nākošā Gumbu tilta. Tur upe esot braucama un pa dienu līdz jūrai var mierīgi tikt. Tad arī no rīta aizdzīsim mašīnas uz kempingu un vakaru jau vajadzētu sagaidīt pie jūras.
Atgriežamies mūsu pirmajā nometnē uz vecā dzelzceļa uzbēruma. Omulīgās noskaņās pavadām pirmo vakaru un mostamies labā noskaņojumā.
No rīta jānovāc teltis un jāpārvieto laivas ar mašīnām pāris kilometrus pa ceļu jūras virzienā. Pa upi noteikti tas būtu krietni vien vairāk, un galīgi ne ātrāk.
No tilta ielaist ūdenī laivas ir diezgan ērti, un, kamēr pārējie uzpūš savus peldlīdzekļus, šoferīši pārdzen mašīnas uz norunāto vietu kempingā. Nepilnas stundas laikā esam atpakaļ un ap 11:00 visi varam startēt. Galvenais šajā apstākļu sakritībā ir fakts, ka brauksim ar tukšām laivām – visas teltis, drēbes un lielais pārtikas koferis jau ir galapunktā pie jūras. Tik ērta laivošana sen nav bijusi.
Upē esam ar astoņām laivām. Kādas nu kuram ir: sākot no „bleķa bruņu kuģa – Romaņtikas”, plastmasas un stikla šķiedras smailītēm, līdz piepūšamajām gumijenēm. Visu apsargāt uzņemies mūsu jaunākais ģimenes loceklis – Nika.
Nika ir vēl kādu pusgadu jauns kucēns un vēsā ūdens padarīšana tā īsti pie sirds viņai negāja. Taču uzmanības centrā gan patīk.
Upe vijas līkločos cauri skaistam tipiskam Kurzemes mežam. Izskatās pēc labām sēņu vietām. Un, protams, pirmajā pieturas vietā, klēpis ar baravikām salasīts. Maisam gals vaļā. Nu kā pabrauksi garām tādām sēņu karalienēm?! Ja laivā brauc divatā, tad viens var pa krastu sēņot, otrs mierīgi stūrēt laivu tālāk un pēc līkuma turpat vien atgriezties. Upe ir ļoti līkumota, tai pat laikā, braucot ar laivu, to nemana, jo sauli aizsedz varenais mežs visapkārt. Žēl, ka nesanāks samarinēt burkās, jo līdz mājām sabojāsies. Vakarā izlases baraviku mērce mūsu kuplajai kompānijai gan būs izcils mielasts.
Un lai nebūtu galīgi garlaicīgi, tad pa kādai šķēršļu joslai arī trāpās. Te kāda nesen nogāzusies egle, te jau kuplāks koku kritums. Taču ar tukšu laivu tiem pāri tikt ir tīrais nieks. Pēc iespējas arī izzāģējam kādu iegāzušos koku, lai vieglāk cauri braukt ir pašiem un citiem. Zāģis laivā ir neatņemama pasākuma sastāvdaļa.
Mūsu zinātkārā jaunatne ik pa laiciņam grib zināt, cik tad tālu vēl līdz jūrai. Ar humoru viņiem tiek atjokots, ka jāpagaršo ūdens. Ja jūt, ka sāļš, tad vairs nav tālu. Un pusdienu pauzē Andris mums izceļas: Šķiet visdziļākajā upes vietā sapinās meistarībā un bladāc!
Un pilnīgi pašsaprotams bija sešgadīga bērna nopietnais jautājums: „Nu, vai ūdens jau sāļš?”
Tā, jautrās noskaņās baudot upes gleznainos, mežonīgos krastus, tuvojamies jūrai. Tuvāk tiltam upe paliek dziļāka un krasti lēzenāki. Sāk manīt smilšainu krastu atsegumus.
Tiltu un aizsprostu šķērsojam bez īpašām problēmām. Laivas ir tukšas un pa visiem tās pārnest pāri arī var bez lielām raizēm. Ja stipri slāpst, var iegriezties krogā. Garām tāpat jāiet.
Tālāk uz jūru jau plūst pilnīgi citādāka Rīva. Ūdens dziļš un rāms. Gar krastiem aug ūdens lēpes. Pa kādai zivtelei arī izlec. Pēc nepilnas stundas esam jau sasnieguši jūru. Grīva gan seklāka un akmeņaina. Ļoti skaista vieta.
Pulkstenis rāda 18:00. Ir pietiekami daudz laika jūrā izmazgāt laivas un iekārtot telšu nometni. Ar mašīnām šeit uzturēties nav atļauts, jo kāpu zona. Taču pa labu piebraucamo ceļu līdz atpūtas vietai mums ļauj iebraukt un izkrāmēt mantas no mašīnām. Tā arī izdarām un tūlīt nogādājam transporta līdzekļus atpakaļ stāvvietā. Patiesībā ļoti labi, jo tie dzelzs rumaki nemaz neiederas šajā dabas ainavā.
Tagad mums ir mierīgs vakars atpūtai, jūras peldei, gastronomiskajām izvirtībām no ugunskurā gatavotās sēņu mērces un arī kāda alus kausa pacelšanai.
Vakarā mūs apciemo kempinga pārvaldnieks Inguss. Nopļāpājam pāris stundas par šīs vietas vēsturi un pašreizējo situāciju. Ļoti patīkams un atsaucīgs cilvēks. Prieks, ka iepazināmies. Noteikti ieteiksim šo vietu apmeklēt citiem; ja ne ar laivām (manuprāt vislieliskākā atpūta pie dabas!), tad kaut vai ar mašīnu līdz kempingam.
Rīts pienāk nesteidzīgs. Mums vēl ir brīva diena, ko pavadīt pie jūras un kājām izstaigāt gājēju takas pa Rīvas lokiem. Vai nav lieliski?! Ko darīt pludmalē un pie jūras, man laikam nav neko daudz jāapraksta. Smeļamies spēkus nākamajai darba nedēļai.
Kā jau vienmēr, viss labais drīz beidzās un pēcpusdienā braucam atpakaļ uz mūsu metropoli Rīgu. Kempinga personāls, ar ko paspējām sadraudzēties, atvadoties draudzīgi māj sveicienus. Tik kuplas kompānijas šeit pa upi bieži nebrauc. Bet žēl, vieta lieliska un maršruts mierīgai atpūtai izcils!
Dažs vēl pa ceļam mežā kādu sēni uzmeklē, cits steidz dalīties piedzīvotajā ar klāt nebijušajiem draugiem. Kopsavilkums viens: Arī pa Latviju ir lieliski CEĻOT PAŠAM!
Leave a Reply