6. septembris, 9. ceļojuma diena. Modušies vēl esam Batumi, taču šodien braucam uz Kutaisi. Vietējie saimnieki piedāvā kādu paziņu, kurš šodien brauks turp un varētu mūs aizvest, taču zinot, kā šeit notiek sarunāšanas, paļaujamies uz sevi un braucam no paša rīta ar maršrutku. Tiklīdz nokļūstam līdz maršrutniekam, esam pēdējie pasažieri, lai skaits būtu pietiekams un varam uzreiz braukt. (cena vienam pasažierim 10 lari). Ap 13:00 esam Kutaisi. Laicīgi esam sazvanījuši kādu vietējo taksistu, kuru mums ieteica Batumi draugi, lai gan autostacijā atsaucīgu taksistu netrūkst. Lai gan ir iespējams jau iepriekš rezervēt vietas viesnīcā vai hostelī, mums tas nemaz nebija nepieciešams, jo nevilcinoties mums tiek piedāvātas naktsmājas kādā hotelī, 30 lari par divvietīgu numuriņu. Ja nepievērš uzmanību aplauztiem krāniem un rokturiem, tad viss ir lieliski, jo viss taču strādā. Tā kā esam izsalkuši, tad pusdienas pasūtam turpat hotelī („restorāns” gan nav visai izcils – tipiska padomju laika ēdnīca ar oriģinālo aprīkojumu vismaz kādus 30 gadus vecu). Lai arī paši Gruzīni Kutaisi uzskata par gastronomisko galvaspilsētu, mums drusku nepaveicās, jo abi ar Ojāru vēlāk dabūjām mīkstākus vēderus.
Tālāk izmantojam vietējā taksista pakalpojumus un zināšanas par vērtīgākajām vietējām apskates vietām un pēc brīža jau esam Sataplia (tulkojumā medus kalns, un šeit arī pašlaik dzīvo kāda mežonīgo bišu saime) dabas muzejā un alu kompleksā.
Komplekss pašlaik tiek moderni izbūvēts un dabas skati ir lieliski. Izejam ekskursijā pa stalaktītu-stalagmītu alām, kas ir izcils dabas arhitektūras veidojums. Pie ieejas alās gids pastāsta par dinozauru pēdu nospiedumiem, kas ir apskatāmi labi saglabājušies turpat blakus. Taču, lai piedod idejas autori, bet man šie nospiedumi tikpat labi asociējas ar vāveru nospiedumiem, un par plastmasas dinozauru izbāzeņiem es daudz augstāk vērtēju vietējās dabas unikālo skaistumu.
Nākošais mūsu pieturas punkts ir Prometeja alu komplekss. Šīs jau ir krietni lielākas un iespaidīgākas alas, vietām alu augstums sasniedz pat vairāk nekā 20 m. Ekskursija ilgst kādu stundu. Ekspozīcija ir izkārtota vairākās „zālēs”, kuras citas citu pārsteidz savā krāšņumā. Un šeit man atkal jāatzīst vārdu trūkums, kā aprakstīt redzēto. Šī dabas māksla ir perfekta, ko vēl papildina gaumīgs apgaismojums.
Diemžēl pie apmeklējuma “rozīnītes” (izbraukšanas no alas ar laivu) netiekam, jo ilgstošā sausuma dēļ ir pārāk zems ūdens līmenis. Gids mums trāpījies, šķiet, arī atrakciju un piedzīvojumu cienītājs un uzaicina mūs atgriezties. Apmeklētājiem pieejamas ir tikai nieka daļa no apkārtnē esošām alām, bet ir iespējams noorganizēt ekskursiju neskartajās alās profesionālu instruktoru pavadībā ar alpīnistu ekipējumu, nolaižoties kādā aizā vai arī ar niršanas aprīkojumu, iekļūstot alās caur pazemes upi. Izaicinājums nākošai reizei ir.
Nākošais šīsdienas apskates objekts ir Martvili kanjons. Nepilna stunda brauciena un nokļūstam atkal kārtējā dabas brīnuma priekšā. Esam šeit jau pievakarē un tūristu pūļi jau ir aizbraukuši. Palikuši vietējie, kas veldzējas šeit no dienas tveices, rīkojot piknikus vienu par otru bagātīgākus. Iepazīstam vietējo situāciju un saprotam, ka vajadzētu salīgt laivu izbraucienam pa kanjona upi augšpus līdz ūdenskritumam. Vietējie džigiti laipni piedāvā mums „ar atlaidi” pa 50 lariem izvizināt turp un atpakaļ. Cilvēku skaitu laivā ierobežo tikai paši cilvēki, proti, cena nemainās. Uzzinām, ka mūsu taksometra šoferis pats nemaz nav šeit bijis, un ar prieku aicinām viņu pievienoties mūsu „kuģim”.
Brauciens ar kolorīto skatu uz pāris desmitus metru augstajām kanjona nogāzēm no ūdens virsmas ir ko vērts. Satiksme uz upes jau ir rimusi, un pārsvarā šeit vizinās vietējie jaunieši, kas savā starpā dzen jokus un izrādās meiteņu priekšā. Lai arī gumijas pūšļu laiviņas nav uzticams peldlīdzeklis, taču dzīvībai bīstamu draudu šeit nav. Pāris vietās ir dziļāks, taču pārsvarā var aizsniegt upes dibenu, vai pat vispār brīvi staigāt, arī strauju krāču „kuģojamā” posmā nav. Ļaujamies dabas baudīšanai un fotografēšanai, lai gan paši vēlāk saprotam, ka fotogrāfijā neredz neko no šī dabas fenomena.
Izbaudījuši braucienu pa upi, tālāk dodamies lejpus pa kanjonu apraudzīt to no augšas. Un atkal jau priekšā brīnumi. Kājas trīc no augšas raugoties šaurajā aizā. Taka iet gar pašu malu un nožogojumu, protams, nav. Paslīdēt nav pieļaujams. Kaut kur dziļi zemāk dzirdams, kā ūdens sitas pret akmeņiem. Iespaidīgi skati!
Tā tīksminoties par apburošajām dabas ainavām, sāk krēslot. Visiespaidīgākos skatus esam apskatījuši mierīgā gaisotnē un emocijas par šo vietu ir fantastiskas, jo esam izvairījušies no dienas svelmes ar pārpildītajiem tūristu autobusiem.
Bez steigas dodamies atpakaļ Kutaisi virzienā. Ir jau tumšs, bet mūsu šoferis zina piestāt pie vietējā arbūzu lauka, kur vīri šķiet rosās cauru diennakti. Tirgotāju atsaucība ir izcila. Dabūjam nogaršot (varētu pat teikt kārtīgi paēst) proves arbūzu. Nopērkam gan arbūzu, gan meloni un vēl vienu izcilu arbūzu saņemam dāvanā. Cilvēku attiecības gruzīni vērtē augstāk par biznesu.
Pēc īsteni gruzīniskās andeles turpinām ceļu, jo vakara programma vēl nav izsmelta. Dodamies apskatīt prožektoru gaismās izgaismoto Bagrati katedrāli, kas atrodas Ukimerioni kalna virsotnē un no kurienes labi pārredzama visa Kutaisi pilsēta.
Unikālā celtne šeit slejas jau no 11. gadsimta, valdnieka Bagrationi III valdīšanas laika. Nosaukums tai dots acīmredzami par godu šim vadonim. Tā kā šeit esam jau krietni vakarpusē, tad svētnīcā iekšā nelaužamies. Bezcerīgi mēģinām iemūžināt redzēto fotogrāfijā, bet to vēl vairāk apgrūtina tumsa. Bildes jau sanāk, taču sajūtas neiemūžināsi.
Tālāk vēl dodamies nelielā izbraucienā pa naksnīgo Kutaisi vecpilsētu. Tā nav diez ko liela, un ļaužu pūļi arī uz ielām nav sastopami. Pilsētā valda patīkams vakara miers.
Apjautājamies par vietējo mājas vīnu, un ceļā uz hoteli šoferis mūs izvadā pa šaurām, kalnainām ieliņām, līdz nonākam pie kāda neliela krodziņa, kurš izskatās pārtapis no vienkāršas privātmājas. Mums esot jāpagaida. Pēc kāda brītiņa gādīgais taksists atgriežas ar 2l mājas vīna pudeli un uzstāj, ka tā esot dāvana mums. Labi, ka pa ceļam gadījās arbūzu tirgotava un varam vismaz pretim iedāvināt lielo arbūzu. Pārsātināti ar gūtajām emocijām tiekam nogādāti naktsmieram un no rīta taksists būšot atkal mūsu rīcībā.
Leave a Reply