19. augusts. Rīts pienācis jau tāds gurdenāks. Ceptā gaļiņa atstājusi iespaidu uz rīta pašsajūtu. Tāpēc visus pierunāt uz aktivitātēm nesanāk un arī nevajag, jo pludmale un jūra ir tepat blakām. Tā mēs četratā jau ap 9:00 startējam uz vēl vienu Melnkalnes svētvietu – Ostrog klosteri. Esam tur šķiet laicīgi, bet līdzīgi domājošo tur izrādās ir vairāk, kā paredzējām. Rinda uz iekļūšanu klintī iekaltajā baznīcā ir ļoti gara. Mēģinām pievienoties iekšā iekļūt gribētāju pūlim, bet skaidrs, ka te būs jāstāv vairākas stundas.
Gods un cieņa šai svētvietai, bet atstājam iespēju tikt iekšā kādam citam, kam tas ir svarīgāk. Cilvēki šeit brauc no visurienes un pārguļ nakti blakusesošajā celtnē ne īpaši sanitāros apstākļos, vai vispār zem klajas debess. Te arī ir kāda īpaša aura, kuras dēļ cilvēki šeit brauc, uzturas un cer uz izveseļošanos. Visu cieņu viņu ticībai. Šajā vietā lielākais vairākums apmeklētāju ir nevis tūristi, bet vietējie ticīgie, kas nākuši šurp ar savu sāpi.
Mūsu dienas kārtībā vēl plānots atrast Melnkalnes Niagāras ūdenskritumu, kurš gan vasaras periodā ir pilnīgi izžuvis. Tā dodamies atpakaļ uz galvaspilsētu Podgoricu, kur dienas vidū termometra stabiņš sasnidzis +35,5C grādu atzīmi. Derētu tā kā nopeldēties. Precīzas vietas koordinātes neesmu piefiksējis. Brauksim gar upi uz augšu un gan jau garām nepabrauksim.
Attālums šķiet nav nekāds lielais un braucam bez steigas. Nācās gan izbraukt cauri mazdārziņu rajonam, kur varētu domāt, ka esam nomaldījušies, bet tādi ir ceļi šeit, kur nav lielās maģistrāles. Satiksme arī nekāda, pa retai pretimbraucošai mašīnai. Upe skaista ar kristāldzidru ūdeni, kurš pretstatā jūrai nemaz nav sāļš. Pārliecināmies par to jau tuvākajā peldvietā.
Super patīkams atsvaidzinājums. Nemaz nav tik auksts ūdens, kā varētu gaidīt no kalnu upes. Lieliska peldvieta, kur uz tilta pat ierīkoti vārtiņi lekšanai ūdenī, jo apakšā ir kādus metrus 3…4 dziļš.
Pēc peldes turpinām ceļu augšup pa upi. Skati paliek arvien skaistāki. Par ūdens trūkumu arī nevarētu sūdzēties.
Kad esam nokļuvuši līdz beidzamajam ciemam Melnkalnes pusē, un tepat aiz kalna jau ir Albānija, ir skaidrs, ka Niagāru neesam atraduši, tai pat laikā redzējuši atkal pasakainus neskartās dabas skatus, kur nebrauc rindā tūristu autobusi. Likumsargus arī šķiet, ka šeit īpaši negodā.
Ceļmalās pilns ar vīģu kokiem, ko nekautrējoties baudām arī ēstgribas apmierināšanai, jo ir jau pēcpusdiena. Bet vēl viena pelde derētu, jo šeit ir Paradīzes maliņa – lielisks ūdens un nekādas cilvēku burzmas.
Vienīgie cilvēki, kurus satiekam šeit, pastāsta, ka mūsu meklētā vieta ir krietni vien uz leju pa upi. Laiks mums ir gana, vēl jo vairāk, ka tas ir pa ceļam uz mājām, tāpēc turpinām meklējumus.
Kad esam atgriezušies aptuveni tai pašā vietā, kur sākām braucienu gar upi, atklājam šķiet pēdējo vietu upē, kur ir daudz ūdens un arī lieliska peldvieta. Blakus ir arī neliels krodziņš, kura apkalpojošais personāls mums laipni pastāsta ceļu uz meklēto Niagāru.
Patiesībā, pie tepat netālu esošā tilta pār Cevinju, ūdens tur vairāk nav. Sanāk, ka tas pazūd kaut kur zemē. Lai izzinātu lietas patiesos apstākļus, ir jāsarīko kāds pārgājiens gar upi. Bet tas nākošreiz.
Šoreiz atrodam ilgi meklēto Melnkalnes Niagāru, kas ir arī lielisks restorāns upes krastā. Pasūtam kārtīgas pusdienas.
Ticiet vai nē, ūdens ir pazudis. Viss ir pilnīgi sauss. Šo pašu vietu pameklēju interneta aprakstos un ūdens līmenis tad ir līdz žogam.
Nevaram arī vienaldzīgi noskatīties uz vietējo bruņurupuci, kurš brīvi saimnieko kroga teritorijā. Mums tas ir jocīgi, bet tas tiešām ir savvaļas dzīvnieks.
Iesaku apmeklēt šo vietu ne tikai fenomenālo dabas parādību dēļ, bet arī ļoti labā un ne dārgā kroga dēļ. Pasūtot porcijas, labāk vienu uz diviem, jo pietiks ar uzviju. Starp citu, tieši šo vietu ir viegli atrast, jo tā pat ir iezīmēta Google kartē, bet mēs bijām ļoti gandarīti par redzēto neskarto Melnkalni!
Šodiena pilna ar iespaidiem un emocijām. Viss, kas notika, bija jānotiek! Starp citu, cita daļa mūsējo uz Ostrog klosteri aizbrauca pēcpusdienā. Tad varēja iekļūt tajā praktiski bez rindas. Tāpēc varbūt ir vērts braukt otrādāk, kā mēs.
Leave a Reply