Turpinot ceļojumu, nākamais plānots garāks izbrauciens. Mērķis 1500m garā, 600m platā un 200m augstā klints – sala Monemvasia. Tā atrodas Peloponesas austrumu krastā, no Vrahati 230km. Tās ir kādas 3h ceļā, braucot pa maģistrālajiem ceļiem. Iepriekš apskatītajos tūristu ceļvežos šī vieta ir pieminēta kā unikāls dabas veidojums, kas savukārt tā unikalitātes dēļ, ir mantojis līdz pat 8000 gadu senas vēstures liecības.
Pēc būtības tā ir sala (izveidojusies pēc pamatīgas zemestrīces 375. gadā). Vien 1971.gadā sala tika savienota ar Grieķijas kontinentālo daļu ar tiltu – uzbērumu. Protams, ka mūsdienās šī vieta kalpo par tūristu “medus maizi”. Regulāri jūrā ir noenkurojies kāds kruīza kuģis, kura pasažieri ar mazākām laivām tiek pārvesti krastā salas apskatei. Un, par pārsteigumu, ieejas maksa šeit netiek iekasēta! Arī auto stāvvietas ir brīvi pieejamas. Tā vietā ir iespēja patērēties daudzajās kafejnīcās un suvenīru veikaliņos, kas rotā apakšējās pilsētas ieliņas.
No kontinenta puses salas apdzīvotā daļa nav redzama. Tā ir pretējā – austrumu pusē. Līdz pašiem pilsētas vārtiem var piebraukt ar mašīnu, taču tālāk tikai kājām. Arī daudzo viesnīcu apkalpojošais personāls izmanīgi stūrēja ķerras ar apmeklētāju koferiem uz un no hoteļiem. Apakšējā pilsēta ir mazāka (7500m2), atjaunota un iecienīta mierīgas, relaksējošas atpūtas cienītājiem.
Uz augšas pilsētu ir jāpakāpjas uz klints virsotni. Tā ir krietni senāka un lielāka (120000m2). Nav grūti iedomāties, cik grūti ieņemams viduslaikos bijis šis cietoksnis, tā stāvo un augsto klinšu dēļ.
No augšas paveras burvīgi skati apkārt un uz pasakaini dzidro jūras ūdeni. Ar dzeramo ūdeni gan šeit nav gājis tik gludi. Vienīgais tā ieguves avots ir lietus. Taču cilvēki arī viduslaikos mācēja izbūvēt dažas inženiertehniskas būves tā savākšanai un uzglabāšanai; daļa ir saglabājusies apskatei vēl šodien. Spriežot, ka cītīgākie karotāji ir bijuši spējīgi noturēties cietoksnī un aplenkumā pat trīs gadus, tad ir pieticis vēl arī kādiem dārziem. Citādi augsne saulē un vējā ir pavisam izkaltusi, savvaļā aug vien pa kādam ērkšķainam krūmam.
Pēc karstās pastaigas kalnā un svelmainajā saulē prasās kāds atvēsināšanās pasākums. Par to ir padomāts, jo apkārt salai ir izbūvētas un iekārtotas vairākas peldvietas ar dušām, sālsūdens noskalošanai. Jūrai var piekļūt no lejas pilsētas un tās piebraucamā ceļa. Ūdens perfekti dzidrs, jo apkārt klintsakmeņi vien. Zemūdens ainavas arī ļoti skaistas.
Salas pilsētu un cietokšņa apskatei mums pagāja kādas 4 stundas. Tad vēl pelde un pusdienas krogā Skorpios piekrastes promenādes galā. Par izvēles kritērijiem kārtējo reizi kalpoja vietējo pilsoņu atzinība.
Tā kā ārā vēl kādu laiku būs gaišs, tad atpakaļceļu izlemjam veikt citādāk. Brauksim pa vietējiem ceļiem caur Leonidiou, apskatot vēl kādas kalnu piekrastes ainavas. Attāluma ziņā sanāk pat tuvāk, nekā turpceļš, bet navigācija kādu stundu gan pieliek klāt. Sākumā viss iet gludi, kalnā augšā un lejā, skaisti skati un interesantāka braukšana, bet ceļā mūs sagaida dienvidu vasarīgās lietusgāzes. Vispirms jau kalnu virsotnes paslēpjas mākoņos, un braukšanas ātrums krietni samazinās sliktas redzamības dēļ. Vēlāk “jautrību” papildina pamatīgais lietus, kas, nespējot uzsūkties zemē, veido dubļu straumes uz ceļa.
Tādēļ ieteikums respektēt vietējos laika apstākļus, jo šķidrie dubļi slīd tāpat kā sniega šļura. Kopsummā pie mājupceļa laika vajadzēja pieskaitīt vēl pāris stundas. Tas bija kā negaidīts piedzīvojums un atraktīvāks dienas nobeigums.
Leave a Reply