Lidojums ir mazliet vairāk kā pusstundu. Mēs izvēlējāmies pārlidot, jo sauszemes transports turp varētu nokļut iespējams tikai divās dienās. Ceļu infrastruktūra šeit ir ļoti vāja. Pilsētā šķiet, ka viss notiek, bet attālākās vietās ceļi vienkārši beidzās.
Šajā salas daļā tūristu plūsma apstājas. Nē, protams nav jau tā, ka pavisam. Paliek aktīvākie mugursomnieki. Arī sevi mums jāieskaita šajā kategorijā. Šajā apvidū pat naktsmāju piedāvājums ir ierobežots. Googlē labākie varianti bija beigušies, un kāda jau aizņemta apartamenta saimnieks apņēmās palīdzēt mums, tai skaitā arī iedeva (izīrēja) savu rolleri.
Jau vakarā izlaižam loku pa tuvāko apkārtni un apbrīnojam mūsu rītdienas mērķi: Inerie vulkānu.
Majestātisks, snaudošs vulkāna milzis – augstākais Flores salā (2245m). Diezgan populārs pēc aprakstiem ir kāpiens augšup naktī, lai virsotnē būtu saullēktā. Tad skatam paveras maģiskā kalna trijstūra ēna. Nakts kāpšanai tomēr vajadzētu piesaistīt gidu. Vietējos aptaujājot, to par ~30-50 EUR nav grūti atrast. Iepriekš es izlasīju vairākas atsauksmes par šo kalnu un izlēmām kāpt paši, bet dienas laikā. Kāpiens ir grūts, bet nav bīstams.
Takas sākums ir šeit:
Aptuvenu maršruta sākumu ērtāk ir atrast kādā no karšu aplikācijām (Google maps, All Trails, Maps Me). Precīzāk, kāpiens sākas tieši šeit, un svarīgi ir neiet taisni kalnā, bet nogriesties uzreiz pa kreisi caur mājas pagalmu. Tā jocīgi šķiet – caur pagalmu, bet mūs tieši pasauca kāda sirmgalve no šīs mājas, lai ejam šeit. Tas ir pareizākais ceļš.
Tālāk jau iet iemīta taciņa, atliek tikai tai sekot līdz vietai, kur tā sadalās. Pareizi šajā vietā ir izvēlēties iet pa kreisi! Mēs nokļūdījāmies, jo augšup ieraudzījām divus tūristus, kuri kāpa jau lejā kopā ar pavadoņiem. Gidi mums to pastāstīja, ka kreisā puse ir mazāk birstoša un vairāk piemērota augšupceļam, turpretim labā mala (skatoties uz kalnu no apakšas) darbojas kā birstošs elevators un ātri var tikt lejā. To vēlāk arī paši pārliecinājāmies (bet arī augšā tikām godam).
Šajā vietā abas takas satiekas. Tālāk jau atliek tik drusku paspēkoties ar augstuma metriem un nostāties majestātiskajā virsotnē.
Izsekojot fotorāfiju uzņemšanas laikus, secinām, ka kāpšana kalnā mums aizņēma 3h un 15min. Bija grūti, jo stāvums ir pamatīgs un lēzenu atpūšanās posmu ceļā nav. Toties gandarījums par vareno skatu – neizmērojams! Ļoti ilgi uzkavēties virsotnē traucē diezgan spēcīgs vējš, kurš krietni mitējas nokāpjot vien paris desmit metrus zemāk.
Vēl tikai pa kādai bildei, sajūsmas saucienam un sākam šļūkt lejā. Te piebildīšu, ka tiešām šļūkt, jo apaļie lavas oļi staruji veicina lejā tikšanu.
Apģērba izvēlē ieteikšu noteikti uzvilkt cimdus (turoties pie asajiem vulkāniskajiem akmeņiem var nevajadzīgi savainot rokas, kā var redzēt Sandrai cimdi pamatīgi cietuši).
Arī garās bikses nenāks par skādi. Kalns ir ļoti stāvs un slidens (birstošs), tapēc dažreiz sanāk piezemēties uz dibena. Lielā stāvuma dēļ kritiens nav augsts, tāpēc arī nav ļoti sāpīgs, bet bikses cieš no asajiem oļiem.
Īsajā kopsavilkumā ar uzkodu pauzēm un foto sesijām kalnā esam pavadījuši precīzi 6h. Šajā laikā tur satikām tikai 2 tūristus, kuri jau atgriezās no virsotnes. Pārējā laikā bijām vieni paši. Unikāla sajūta, atrodoties šādās varenās dabas radītajās pasakās, turklāt pilnīgā vientulībā.
Tā kā diena ir tikai pusē, turpinām skaisto vietu izzināšanu. Nākošā pieturvieta mūsu nospraustajā ceļā ir Bena tradicionālais Indonēziešu ciemats. Tas atrodas tikai dažu minūšu braucienā no Inerie pakājes. Ciems bija arī labi redzams no kalna, dižojoties ar savdabīgo vēsturisko arhitektūru.
Ciematā dzīvo un strādā vietējie cilvēki. Tiek austas šalles, kaltētas krustnagliņas, kafija, rieksti un citas dabas veltes, kuras šeit netrūkst.
Ciems ir pilnībā atjaunots pēc vēstures liecību materiāliem, un būtībā ir kā brīvdabas muzejs. Attiecīgi par tā apmeklējumu ir jāpērk biļete 25000 IDR (~2,50 EUR).
Vēl pāris kilometrus tālāk atrodas relaksēšanās punkts, kas tieši iederas pēc fiziski nogurdinošā kāpiena kalnā: Malanage Hot Spring. Tā ir vieta, kur satek kopā divas upes – viena auksta un otra karsta. Sajūtas jocīgas, bet patiesībā iekāpt ar vienu kāju aukstajā, ar otru karstajā nemaz tā nevar, jo karstums ir pārāk liels.
Pareizā vieta ir jau zemāk, kur ūdens jau samaisījies un ir perfekts siltai peldei, turklāt minerālu klātbutne dod arī ārstnicisko efektu (jāņem vērā, ka dārgmetālu rotaslietas var reaģēt uz ūdens sastāvu).
Šeit būtu atkal vietā minēt, ka tūristu te ir maz un nav nekādas drūzmēšanās. Šis dabas stūrītis nebūs tūristu autobusu apmeklējumu mēŗķis (cerams). Ir tik daudz priekšrocību Ceļot pašam!
Nākamā diena mums daļēji paredzēta pārbraucienam, bet rīta cēliens ir brīvs. Laižam no rīta uz netālo ūdenskritumu Air Terjun Ogi. Ūdenkritums varbūt nav no pašiem krāšņākajiem, bet toties ceļš uz to gan. Nesteidzīgi vērojam rīsu terases.
Esam sausajā sezonā, turklāt daļa ūdens tiek novadīta hidroelektrostacijai. Žēl, ka arī šeit daudz kas no uzbūvētā ir aizgājis postā. Vai atkal ir vainojams Kovids, neņemos spriest.
Toties kafijas pupiņas aug brīvā dabā.
Salasu arī nokritušos riekstus zem pamatīga riekstu koka. Pareizo nosaukumu riekstiem nezinu, bet līdzīgi valriekstiem, arī pēc garšas. Banāni aug pļavas malā. No eiropieša skatu punkta tāda kā Leiputrija.
Atgriežamies atpakaļ pilsētā, un vietējo ielas tirgotāju prasmes nebeidz pārsteigt. Bajava atrodas salas vidū, gaisa temperatūra ir ap +25C, Piegādāt zivis šurp no jūras vajag vismaz pusi dienas, mašīnas ar saldētavām neesmu šeit vēl redzējis (varbūt tās brauc tikai naktīs). Varbūt šīs jūras veltes ir krietni noturīgākas pret bojāšanos.
Bet ko es ņemos par lietām, ko nesaprotu. Apmeklējam atkal pilsētas tirgu un ķeramies klāt atkal vietējo augļu testēšanai. Ir pienācis laiks nobaudīt kādu kokosriekstu.
Tirgus cena tūristiem šim pruduktam ir 20000 IDR (~1.20 EUR). Tā kā steidzam baudīt vietējās dabas veltes.
Leave a Reply