No rīta jau dodamies tālāk uz salas austrumiem, Moni ciemu. Transports, kā jau pieņemts šajā salā, tiek menedžēts vietējo pilsoņu savstarpējā saziņā – vieni piedāvā pasažierus, citi transportu. Galu beigās viss notiek un no rīta jau krāmējamies ceļam.
Protams, ka fiksētas cenas šiem pakalpojumiem nav, taču pēc mūsu mērauklām ir ļoti pieņemamas (atkarībā no attāluma šādi privātie taksometri maksā 10-30 EUR pasažierim). Citas alternatīvas reāli nav, sevišķi garākos maršrutos. “Balsošana” ceļmalā darbojas īsākos un populāros maršrutos, kur papildus kursē arī nelieli busiņi.
Mūsu pārbrauciens ieilga uz pāris stundām kāda ceļa remonta dēļ. Ceļa remonti gan pārsvarā notiek nogruvumu atbrīvošanai, ne tik kā seguma uzlabošanai. Pēcpusdienā sasniedzam arī mūsu nākamās naktsmājas, ļoti jauks bungalo – Shila Bungalow.
Saimnieks laipni mūs sagaida un sarūpē arī mums rolleri. Šis braucamais ir 150cc, svaigs un jaudīgs, tā kā varēsim droši vālēt pa kalnaino apvidu.
Līdz tumsai vēl ir laiks un lemjam apraudzīt tuvāko ūdenskritumu Murundao.
Vēl vakarā azstaigājam līdz Murukeba ūdenskritumam, taču ar pirmo piegājienu nobīstamies. Tūristi šeit nav pārāk bieži viesi un kārtīgu taku uz to nav ieminuši. Jāiet caur džungļiem, nāk krēsla un uz takas pretim mums iznāk kādu pusmetru liels varāns. Drošs paliek nedrošs, ievācam informāciju no vietējiem, ka čusku šajā apvidū nav un viss ir mierīgi. Tātad rīt turpināsim.
Rītam austot, kāpjam savam īres rollerim mugurā un laižam uz Kelimutu Nacionālo parku. Informācijai par aktuālo parka darba laiku ir jāseko tieši pirms apmeklējuma. Mēs bijām septembrī un tad parks bija piejams 6:00-12:00. Šobrīd (kamēr rakstu šo aprakstu) ir 8:00-17:00. Iespējams, ka to ietekmē vulkāniskā aktivitāte (Mūsu vizītes laikā aktīvi darbojās Maumeres vulkāns).
Pie ieejas vārtiem esam jau brīdi pēc vaļā vēršanas un pirmā cilvēku grupā jau ceļā uz krāteriem.
Nav tā reize, lai steigtos. Esam praktiski vieni un nekas netraucē klausīties džungļu putnu dziesmas. Ļoti skaļi un izteiksmīgi.
Kelimutu parka teritorija ir kādi 50 km2, bet pats “krējums” ir trīs dažādu krāsu vulkānu krātera ezeri, kas maina krāsu, un pat ļoti radikāli. Vienīgi šī krāsu maiņa nenotiek tā uzreiz. Tas noteikti nenotiks apmeklējuma dienā, bet atgriežoties pēc vairākiem mēnešiem, varētu ieraudzīt ko atšķirīgu.
Ieskatam dažas bides, bet, kā jau vienmēr, jāatzīst, ka ne ar ko nevar aizstāt paša redzēto.
Nacionālā parka apmeklējums, protams, ir par maksu. Vietējiem cena ir simboliska, tūristiem jau krietni vairāk un jāņem vērā, ka darba dienās 150000 IDR (~9 EUR) un brīvdienās 225000 IDR (~13.50 EUR).
Pēc parka apmeklējuma turpinām gājienu uz vakarā nesasniegto ūdenskritumu Air Terjun Murukeba. Šī ir kārtējā “apslēptā pērle”, kuru noteikti iesaku redzēt. Šī taka aptuveni ir iezīmēta arī Google kartē, bet norāžu nekur nav. No ceļa uz taku ir jāpagriežas tieši šeit:
Taka nav bieži apmeklēta un pa to pārvietojas arī vietējie, ejot uz saviem dārziem. Sākumā tā iet tieši pa ūdens viaduktu, kurš arī darbojas, lai nodrošinātu ūdenspiegādi nepieciešamajās vietās. Džungļu ainava ir klātesoša visur. Iespaidīgi.
Pats ūdenskritums ir kādas pusstundas gājienā. Tā šalkoņu dzird jau krietni iepriekš, kas arī palīdz nenovirzīties no pareizā ceļa. Noslēgumā lielisks skats džungļos, kur cilvēks savu infrastruktūru vēl nav uzspiedis.
Nākamais apskates objekts plānots no kultūras un senatnes skatu punkta – Wologai ciems. Pēc iepriekšējās izpētes tam vajadzētu būt tiešām autentiskam indonēziešu ciemam, kurā joprojām reāli piekopj nacionālās tradīcijas un cilvēki dzīvo reālu dzīvi.
Tam visam noteikti piekrītu, taču mūsu vizītes laiks sakrita ar kādiem viņu rituāliem, un kopienas virsaiši, kas pārvalda iekļūšanas ceļu ciematā, mūs nelaida pat fotografēt. Nostāja ir stingra un nelokāma – tas nepieciešams viņu rituālam un neviens svešais nedrīkst iejaukties.
Nu ko, ja nevar tad nevar. Ielūkojamies kartē un izvēlamies doties apraudzīt vēl kādu netālu esošu džungļu ūdenskritumu: Dhaekale Waterfall / Air Terjun Muru Dhaekale.
Ar mopēdu kādas pusstundas brauciens, taču šeit vērsīšu uzmanību, ka ar google karti neizdosies šo vietu atrast. Iezīmēts tas ir aptuveni vietā, taču taka turp bez vietējo palīdzības ir praktiski neatrodama. Sākums ir meklējams šajā ciemā, kas ir ne mazāk autentisks (šeit arī atstājām savu braucamo).
Tālāk meklējam vietējos. Tas nav grūti, un jau pirmie sastaptie un uzrunātie cilvēki ir atsaucīgi, un dažās minūtēs piesakās arī gidi – vietējo bērnu pulciņš (galvenajam ekspedīcijas vadītājam varētu būt 12-15 gadi un viņš nedaudz komunicē arī angliski).
Saucu šo taku par ekspedīcijas vērtu, jo, kā jau minēju, kartēs tās nav, un nezinot tikt cauri džungļiem un atrast pareizo spraugu aizā, būtu vairāk kā izaicinoši. Liela pievienotā vērtība šim pārgājienam ir tieši skati un nokļūšanas process līdz ūdenskritumam. Mazākiem bērniem pat vajadzēja palīdzību, jo nevarēja droši pārlēkt starp akmeņiem.
Toties galā sagaida skaists ūdenskritums ar baseinu peldei tā pakājē.
Ņemot vērā, ka gaišās dienas garums šeit ir ierobežots, ir laicīgi jādomā par nokļūšanu atpakaļ pie sava transporta līdzekļa. Steigas nav, taču jāiet atpakaļ. Tuvāk ciemam satiekam kādu sievieti, kas vāc kafijas pupiņas.
Viņa laipni izrāda savu guvumu un rāda savas prasmes. Tiesa, visos sīkumos viņu grūti saprast, indonēziešu valoda ir diezgan atšķirīga, bet cilvēka sirsnīgums staro un tam nevajag tulkojumu.
Mēs puišiem iedevām 40000 IDR (tāda parasti ir ieejas maksa vietējos dabas objektos, kur ir tūristu zonas) par pavadoņa pakalpojumiem caur džungļiem, lai gan arī viņi neprasīja nekādu samaksu, un vajadzēja redzēt to sajūsmu, ar kādu pacēlis naudas zīmes virs galvas, puisis aizskrēja uz mājām. Tas bija tik patiesi!
Nākamajā dienā esam iecerējuši apmeklēt Flores salas dienvidu piekrastes pludmales: Koka beach un Paga ciema apkārtni. Tur rēķinamies, ka ceļā būs jāpavada vairāk nekā stunda un laiciņš šodien vēsāks un mākoņains. Ceļš ir labs un asfaltēts, bet līkumains un vijas caur vulkāniskajiem kalniem. Jau tuvāk piekrastei piestājam pabrīnīties par kakao augļiem, un kāds vietējais laipni parāda, ko ar šo augli darīt:
Droši teikšu, ka neapstrādāts tas nav ēdams – pavisam rūgts.
Jau pašā ciemā netrūkst jūras velšu, kuras piejamas par ļoti lētu naudu, taču mums nav iespējas tās pagatavot. Tāpēc tikai fotografējam.
Arī pludmalē laiciņš nav tik mierīgs, kā gribētos – mākoņi un vējš.
Pēc sajūtām ūdens arī šķiet vēsāks kā salas ziemeļu pusē.
Uz pusdienlaiku mūs sasniedz arī lietus. Šī ir vienīgā reize visā mūsu ceļojumā, kad lietus dēļ pāris stundas palikām kādā ēstuvē zem jumta pagaidīt līdz pāries.
Šeit svarīgs secinājums no sevis – sākumā brīnijos, ka visi vietējie arī gaida, līdz pāries līt. Šķiet, ka lietus nemaz nav tik stiprs, ka visi mopēdi un arī mašīnas stāv. Atbildi ieraudzījām atpakaļceļā – ceļš pilns ar lielākiem un mazākiem akmeņiem, kuri lietus rezultātā noskaloti no stāvajām kalnu nogāzēm. Eiropā visur stāvākiem ceļiem pieguļošie kalni ir apjozti ar drāšu sietu vai akmeņu ķērājiem un arī kāds akmens reizēm “izsprūk” cauri. Šeit pareizāk ir nesteigties!
Par Koko pludmali neko dižu aprakstīt nav ko. Bijām tur pēc lietus un bēguma laikā.
Šeit gan jāsaka, ka no jūras izskalotie atkritumi nepatīkami krīt acīs, vēl jo vairāk, ka par iebraukšanu ir jāmaksā. Mēs gan atstājām mūsējo transportu pirms vietējās caurlaides, jo nav doma uzkavēties ilgi, arī kājām mērojamais ceļš vien kāds kilometrs.
Ņemot vērā, ka līdz mūsu šī brīža naktsmājām krietns laiciņš, ko braukt, un ceļš maziet bīstams, tad braucam atpakaļ, lai ar gaismu tiktu galā.
Leave a Reply