15.augusts. Pēc bezrūpīgās atpūtas no rīta visi esam perfekti organizēti. Brokastis sagatavotas un paēstas, teltis un viss sadzīves aprīkojums novākts, rīta pelde mundrumam arī veikta. Pulksten 8:30 esam izbraukuši no kempinga. Iesākums cerīgs. Vēl gan jāaizbrauc līdz tuvākajam policijas iecirknim pārliecināties, vai par satiksmes negadījumu visi dokumenti nokārtoti atbilstoši. Kempinga administrācijā ieteica tomēr par to pārliecināties, kamēr neesam izbraukuši no Eiropas Savienības. Viss kārtībā un Makarskas iecirknī lauzītā angļu valodā mums novēl laimīgu ceļu. Šīs formalitāšu skaidrošanas mums tomēr maksā divas stundas, līdz atsākam ceļu no rīta sākumpunkta. Viss joprojām izskatās optimistiski. Ceļā sastrēgumu nav, taču krastmalas ceļi ved caur apdzīvotām vietām, kur nevar ātri izbraukt cauri; arī policijas kontrole ir pamanāma vairākkārt.
Tuvojoties Horvātijas – Bosnijas robežai, nekas neliecina, ka ceļā varētu būt aizķeršanās. Mašīnas maz. Pēc kartes un ceļmalu uzrakstiem esam jau iebraukuši Bosnijā Hercogovinā, kad tikai pēc kāda kilometra atduramies mašīnu rindā. Patiesībā jau rinda uz Eiropas Savienības ārējās robežas nebūtu nekas ārkārtējs, taču vienalga nepatīkami bezjēdzīgi gaidīt, stāvot rindā. Tieši no nakšņošanas vietas esam nobraukuši nepilnus 50 km un 11:30 esam uz robežas. Pirms kontrolposteņa ir ļoti solīds benzīntanks, kur var nobaudīt kādu saldējumu, pieslēgt savas mobilās ierīces wi-fi tīklam un atvēsināties kondicionētā kafejnīcas gaisā.
Pēc 2 stundām esam pie robežas oficieriem. Mūsu dokumenti viņus īpaši neinteresē un brīvi izbraucam no ES un iebraucam BIH. Mūsu ceļojuma plānā ir arī apskatīties Bosnijas vēsturisko pilsētu Mostaru un lielāko Eiropas avota izteku Bunu, taču lemjam braukt pa taisno uz galamērķi Melnkalnē – Žabļaku.
Bosnijai cauri izbraucam bez aizķeršanās, ja nu vienīgi uz ceļa tika apbrīnota kāda vietējā gotiņā, kas itin saderīgi iekļāvās ainavā.
16:00 esam uz Melnkalnes robežas. Bosnijā nobraukti 110 km. Iebraukšanai Melnkalnē esam izvēlējušies mazāku robežpunktu cauri Bilečas pilsētai. Rinda šeit ir neliela, taču iespēja trāpīties uz ierēdņu visvarenumu ir lielāka. Šeit konstatē, ka visām mašīnām ir neprecīzi noformētas apdrošināšanas Zaļās kartes. Melnkalnieši ir viesmīlīgi un uztic mums problēmas novērst pašiem, tiekot cauri vien ar draudzīgu parunāšanos.
Līdz šodienas galamērķim nevajadzētu uzrasties vēl kādiem īpaši laiku kavējošiem šķēršļiem, vienīgi ceļš paliek aizdomīgi sliktāks. Bet tas tikai pierobežā. Tālāk uzbraucam uz lielākas satiksmes maģistrāles un viss ir kārtībā.
18:30 sasniedzam viesu māju Žabļakā. Saimnieks mums izrāda apartamentus. Pirmais iespaids grandiozs. Māja un mēbeles tajā ir prasmīga amatnieka darinātas no masīvkoka. Guļamistabas gan maziņas, izbūvētas visās pažobelēs. Tajā pašā laikā ļoti praktiski izmantota mājas platība. Pirms tam izlasījām daudzās atsauksmes par izcilo ēdināšanu šeit. Vakarā lielākā daļa mūsu kompānijas pasūtam vakariņas mājās. Pēc pastaigas, vērojot kalnos rietošo sauli, viss tiek servēts godam. Es gan nelielīšu tik ļoti, kā bookingā to var palasīt, taču par 8 eur bez stresa pie pilnvērtīgām vakariņām tikt bija pašā laikā, piedevām aliņš mums vēl no čehiem savs. Restorāni Žabļakā arī ir gana daudz aprakstos izlielīti, taču mūsējiem tā īsti nepaveicās, jo tie visi bija pārpildīti.
Tā, pirmos iespaidus guvuši Durmitora kalnos, laicīgi dodamies pie miera, jo rīt lielais pārgājiens uz augstāko Melnkalnes virsotni Bobotov Kuk.
Leave a Reply