Jau vairākiem mūsu ceļojumiem ir izpalikuši apraksti. Par galveno vainīgo gribētos saukt laika trūkumu, taču patiesība ir krietni vienkāršāka – tas ir cilvēciskais slinkums. Īsu video ieskatu par mūsu Spānijas (Andalūzijas un Katalonijas), Maltas, Tenerifes un Grankanārijas ceļojumiem var apskatīt mūsu Youtube platformā CeloPats.lv.
Tomēr, par mūsu līdz šim grandiozāko ceļojumu uz Āzijas pusi, proti Indonēziju, būtu “grēks” neuzrakstīt. Vēl jo vairāk, ka pats lasīju un smēlos idejas iespēju un varēšanu samērošanai no vairāku ceļotāju domrakstiem.
Doma ceļot ārpus Eiropas brieda jau sen. Taču pamatīgas korekcijas ieviesa pandēmijas gadi. Nenoliedzami, ka izmaksas tomēr arī ir krietni lielākas, tapēc visu vēlmju izpildīšana nebūs iespējama. Vajadzīgs labs plāns!
Es uzskatu, ka ļoti lielu daļu no ceļojuma izdošanās veido laikapstākļi. Lai arī daudz ir dzirdēts, ka siltajos tropos lietus neko neiespaido – neticiet. Saulīti vajag gan kāpjot kalna virsotnē, gan snorkelējot starp krāšņajiem koraļļiem. Pirms ceļojuma datumu izvēles, izvērtēju globālās klimata prognožu rezultātus mūsu galamērķī: https://weather-and-climate.com.
Visu izvērtējot, izlēmām doties uz Indonēzijas salām Flores un Lombok Septembra pēdējās trīs nedēļās. Lidmašīnas biļetes vairs aviokompānijas nepiedāvā par pusvelti, arī pērkot pusgadu iepriekš. Mēs izvēlējāmies Turkish Airlines cenas un lidojuma ilguma kopvērtējumā. Šī ir arī mūsu ceļojuma dārgākā pozīcija: Rīga – Stambula – Džakarta turp un atpakaļ 747 EUR personai.
2024.gada 8.septembra vakarā 20:10 izlidojam no Rīgas lidostas un 9. septembra vakarā 17:35 ielidojam Džakartas lidostā. Neiedziļināšos lidojuma detaļās, minēšu tikai, ka turku serviss ir visaugstākajā līmenī.
Ierodoties lidostā, pirmais apmeklējums ir Indonēzijas imigrācijas departaments. Lai gan iepriekš informācija par vīzu bija, ka tā ir bezmaksas, taču jāmaksā 35 EUR katram un šeit atzīst tikai skaidru naudiņu (kartes neder). Diezgan savdabīga valstiskā pieeja, bet tā ir un viss… Tālāk ir jāaizpilda iebraukšanas atļaujas anketa un jāiegūst QR kods, ar kuru tiksiet ielaists valstī. Anketu aizpildīšanas vietās ir informācijas stendi un wi-fi bez maksas. Beidzot oficiāli esam Indonēzijā un nākošais ir tikt pie vietējās naudiņas. Tā nu pie viena no bankomātiem par ~60 EUR kļūstu par miljonāru (IDR valūtā). Tad aktuālākais ir tikt pie mobilajiem sakariem. Pasteigšos nedaudz notikumiem pa priekšu un minēšu, ka fiziski paši indonēzieši mobilos zvanus praktiski neizmanto – viss notiek WatsApp lietotnē. Mums bija divi sakaru uzturēšanas plāni – Sandra izmantoja mobilo internetu ar AIRALO aplikācijas starpniecību (15,50 EUR par 5GB uz 30 dienām), es iegādājos vietējo mobilā operatora Telkomsel karti par ~20 EUR (30GB uz 30 dienām). Abi pieslēgumi darbojās un datu apjoms bija pietiekošs, taču vietējās kartes pārklājums bija labāks. Visas šis formalitātes aizņēma pāris stundas.
Tā nu tikuši pie nepieciešamjiem ceļošanas rīkiem – vietējo naudu un telefonu, dodamies “ielās”. Pirmo nakti Zemeslodes dienvidu puslodē esam pasūtījuši palikt Eiropas līmeņa viesnīcā FM7 Resort Hotel – Jakarta Airport.
Viesnīca perfekti piemērota pārnakņošanai līdz nākošās dienas lidojumam, turklāt ir bezmaksas transfērs no un uz lidostu, atrodas netālu, ar minimālu risku neparedzētiem satiksmes sastrēgumiem.
Viesnīcas restorānā arī baudām pirmās indonēziešu vakariņas. Grūti izvēlēties ēdienu no ēdienkartes, jo sākumā viss ir nepazīstams. Ēdieni nav pārāk asi, kā dzirdēts par, piemēram, Taizemes virtuvi. Patiesībā ļoti garšīgi. Un brokastis bija īpaši bagātīgas, piedāvājums milzīgs, lai arī tikai pa druskai, tomēr visu piedāvāto ēdienu klāstu nav pat iespējams nogaršot.
Labuan Bajo
No rīta pēc pamatīgām un sātīgām brokastīm ar viesnīcas busiņu dodamies atpakaļ uz lidostu. Lidojam vienu laika joslu uz austrumiem – Flores salu, Labuan Bajo. Ir pieejami vairāki lidojumi dienā no Džakartas uz Komodo (Labuan Bajo) lidostu. Mēs izvēlējāmies Batic Air reisu 9:50 no Džakartas 13:15 Labuan Bajo. Jāatzīmē, ka ar šo gadu Indonēzijā visi iekšējie lidojumi ir sadārdzinājušies uz pusi, 112.50 EUR katram. Citu aviokompāniju piedāvājumi cenas ziņā ir ļoti tuvi.
Te nu sākas mūsu īstais ceļojums. Jau sākumā ir vērts atzīmēt par vietējās naudas nepieciešamību. Šeit neviens negrib ielaisties ar eiro vai dolāru konvertāciju, jo valūtas maiņas punkti ir ļoti, ļoti maz. Taisnību sakot, Flores salā tikai Labuan Bajo mums izdevās atrast darbojošos valūtas maiņas kantorus. Citviet pat bankās izrādījās, ka nestrādā kādas iekārtas un valūtu nemaina. Vienīgā iespēja ir ATM (bankomāti), kas arī ir ierobežotā daudzumā un bieži pēcpusdienās naudas krājumi no tiem jau ir iztukšoti. Tas noteikti ir jāņem vērā ceļojot pa šo salu (katrā salā situācija var radikāli atšķirties, piemēram, Lombok salā bankas jau bija atsaucīgākas, bet Bali naudas maiņa esot “ik uz stūra”). Bankas valūtas maiņu kursi svārstās, taču, ierobežotās pieejamības dēļ, svārstību likumsakarības nevaru apstiprināt. Lielākas naudas summas izņemšanu no bankomāta vai maiņu psiholoģiski ierobežo lielais naudas žūksnis, kas jānēsā sev līdz. Ieskatam valūtu maiņas kursi Komodo lidostā:
Nākamais svarīgais punkts ir tikt pie transporta. Automašīnu īre šeit ir ļoti ierobežota un arī dārga. Turklāt nav īsti piemērotu ceļu, lai nokļūtu vēlamajās vietās. Perfektākais transporta veids ir motorolleri (skūteri), jeb kā es tos nosaucu – par plirkšķiem. Pirmajā reizē mēs noīrējām katrs savu braucamo Dyandra Motor.
Šo kompāniju mums ieteica mājiņas saimniece, kur palikām divas pirmās naktis – Cendana Guesthouse Labuan Bajo.
Patiesībā šī bija vienīgā vieta visa mūsu ceļojuma laikā, kur mums paprasīja kādus dokumentus un uzrakstīja “īres līgumu”. Tādu vārdu kā apdrošināšana šeit nezin. Ja kas arī notiek, tad rēķinās pēc fakta. Mums, paldies Dievam, nekur nekas ļauns neatgadījās, lai arī rolleru tehniskais stāvoklis ne vienmēr bija teicams. Vidējā īres cena aptuveni bija 100000IDR (~6 EUR) par diennakti.
Kad viss nokārtots un esam iepazinušies ar viesmīlīgo mājiņas saimnieci, uzklausot viņas padomiem, “dodamies ielās”. Līdz saulrietam vairs nav ilgi (atgādināšu, ka šajos platuma grādos diena un nakts ir gandrīz vienāda ilguma: saulīte 6:00 aust un 18:00 riet), tāpēc steidzam uz tuvāko pludmali.
Tiesa, pilsētas pludmales nav tās “baudāmākās”, taču ļoti gaidītā pirmā pelde supersiltajā ūdenī ir lieliska. Šeit arī vēl ir iespēja veldzēt slāpes ar mums eiropiešiem ierasto dzērienu: aliņu. Prieks salīdzinoši nav lēts – pludmales bārā atdzesēta 620ml pudele vietējā alus Bintang ~4 EUR. Taču alus ir pārsteidzoši labs.
Nākošais rīts sākas ar vienkāršām, bet ļoti garšīgām saimnieces pasniegtām brokastīm. Savu dienas režīmu pielāgojam saulītes gājumam. Izmantojam maksimāli dienas gaišo laiku. Vietējie arī dzīvo līdzīgi – bērniem skola sākas jau 7:00, toties 11:00-12:00 viņi jau dodas mājup.
Pirmais mūsu apskates objekts ir Rangko Cave, kur var nokļūt tikai ar laivu no tuvākā ciemata. Laivu pārvadātāji tur jau rosās no agra rīta, bet mēs vispirms izstaigājam ciematiņu, kur tradicionālās laivas tiek darinātas.
Brauciens uz ūdens alu pēc vietējām cenām cenām nav lēts (500000 IDR + 100000 IDR divatā par ieeju objektā, ko mums uzstāja samaksāt jau pēc tā apmeklējuma).
No rīta esam vienīgie pasažieri un kapteinis droši stūrē kuģi vajadzīgajā virzienā. Nokļūšanai krastā tiek izmantots nenogremdējams putuplasta plosts. Eksotiski un viss notiek.
Pelde siltajā ūdenī un alā ir dīvainām sajūtām, bet labā nozīmē. Rīta pusē alā vēl ir diezgan tumšs, tāpēc iespējami labāks tās apmeklējuma laiks būtu pa dienu. Taču mums nav doma šeit uzturēties ilgāk.
Vēl aizstaigājam pa seklo un silto ūdeni līdz tuvumā esošai neapdzīvotai saliņai un braucam atpakaļ.
Būšu godīgs un atzīšos, ka no šis ekskursijas gaidīju ko vairāk. Taču laiks ir jauks, un laižam tālāk ar domu atrast arī kādu labu peldvietu. Jā, starp citu, lai gan kartē izskatās, ka ūdens te ir visapkārt, reti kur ir laba peldvieta.
Labāko vietu meklējumos dodamies uz salas ziemeļaustrumu ragu. Piebraucam pie dažām pludmalēm, bet neviena nešķiet īstā. Tā kā saulrietu esam iecerējuši sagaidīt pašā raga galā, tad braucam tajā virzienā līdz uzmanību piesaista sakopta vide ar glītām betonētam kāpnēm uz jūru. Vārtiņi vaļā, neviena dusmīga apsarga. Ejam iekšā. Vieta saucas Lost Paradise un Google kartē tā nav atrodama. Vadoties pēc GPS koordinātēm tā ir GPS: -8.438221, 119.862522.
Teritorijā satiekam arī kādu cilvēku, kas visticamāk šeit uztur kārtību, bet mums laipni atbild, ka varam šeit uzturēties un naudu arī neprasa. Vietiņa tiešām ekskluzīva, bet ūdens sekls (arī ļoti silts, pat karsts). Peldēšanai nav tā pateicīgākā vieta.
Nokļuvuši pussalas galā, ievērojam kādu koka molu, dziļi stiepjoties jūrā. Piekļuvei ir vārti un uzraksts: “Private”. Kamēr mēs pētam situāciju, no teritorijas iznāk mums līdzīgi tūristi, kas pastāsta, ka saimnieki ir šeit pat un laipni atļauj apmeklēt molu. Mums divreiz nav jāsaka, un, jā – saimnieki viesmīlīgi aicina mūs iekšā, un arī nekādas biznesa intereses viņiem nav. Pēc uzrakstiem un noplukušā aprīkojuma šo vietu sauc par Puri Komodo Resort, taču, kā ļoti daudz kur šajā zemē, Kovida krīze ir iecirtusi pamatīgu rētu vietējo biznesā. Mols ir bijis aprīkots ar apgaismojumu, krastā bijušas kafejnīcas. Tagad palikusi vien krietni sašķobījusies laipa.
Vietas burvību manās acīs tas nemazina. Tieši otrādi – šeit nav tūristu pūļi. Mola galā mēs esam divatā un vēl pāris vietējo puišu, kuri makšķerē un peldās. Viņi runā angliski un dalās ar mums labāko vietu lokācijās. Žēl, bet mums laiks ir ierobežots un visu nepaspēsim.
Nu un šeit sākas man pirmais īstais VAOOO!
Zemūdens koraļļu pasaule. Ar telefonu mēģināju uzņemt kādu foto, bet sanāk švaki. Toties sajūtas to visu redzēt paša acīm tuvplānā ir vienkārši grandiozas. Šīs pāris stundas, ko pavadījām šai vietā varētu raksturot kā vienu garo Oooo.
Ieteikšu vēl vienu ļoti garšīgu (arī lētu) restorāniņu Warung Tangerang, kur saimnieks mūs vēl apdāvināja ar Komodo suvenīriem.
Nākamajā dienā mums ir sarūpētas lidmašīnas biļetes uz Bajawa, bet rīts vēl ir mūsu rīcībā, un atkal pēc gardām brokastīm braucam redzēt vēl ko no šis vietas.
Ieklīstam Mangrovju džungļos. Arī – kas nebijis iepriekš. Mazliet uzmanoties no nevēlamu mošķu satikšanas, jāuzvedas skaļi, lai citiem vairāk bail, kā pašam.
Vēl pirms došanās uz iekšējo lidojumu (Lion Air 64 EUR vienam, turklāt biļetes nācās pirkt lidostā, jo viņu web lapā nevarēju veikt samaksu) jāsarūpē kas īpašs pusdienām. Ķeramies klāt vietējiem augļiem:
Labuan Bajo ir samērā liela pilsēta un tur noteikti ir jābūt tirgum. Tomēr plaši reklamēts tas netiek. Ir tirgus tūristiem promenādes zonā, bet vietējais tirgus ir uz Jl. Batu Cermin ielas. Google karte šo arī neuzrāda. Neatceros vairs dažādo augļu cenas un iespējams, ka mums tika pieskaitīts tūristu uzcenojums – divatā bija krietni jāpacenšas apēst visu, ko iepirkām apmēram pa 5 EUR.
Plašā piedāvājumā ir arī vietējās zivis. Te gan atliek pabrīnīties, kā tās iztur sutīgo karstumu un ir labas uzturā. Ledus ir ekskluzīva lieta vietējo tirgū, vienīgais sanitārais pasākums ir tišināt prom mušas. Bet viss notiek!
Labuan Bajo mēs vēl atgriezīsimies, lai skatītu šīs vietas pērli: Komodo Nacionālo parku, bet tagad dodamies uz salas vidieni.
Leave a Reply