No rīta pošamies uz vietējā rajona centru – Endi. Tur ir lidosta, no kuras ceram nokļūt atpakaļ Labuan Bajo. Ceram tāpēc, ka lidojumi ik pa laikam tiek atcelti vulkāna aktivitātes dēļ.
Transports ar vietējo “sabiedrisko” ir lēts un autentisks. Pārsvarā brauc nelieli busiņi bez durvīm un pasažieros nereti ir vistas vai vēl kādi lielāki zvēri. Skaļa mūzika ir neatņemama sastāvdaļa – iespējams arī, lai sadzirdētu to pa gabalu, jo saraksta nav, pieturu arī. Ja kāds ceļmalā “balso”, to noteikti paņems (ja vien būs vieta).
Palikt šajā pilsētā izvēlējāmies LCR hotel. Cena, kā jau visur šajā apvidū, ļoti demokrātiska (30-40 EUR pa nakti diviem). Ērtībai tiek piedāvāts bezmaksas transfērs uz lidostu. Kārtējo nomas “plirkšķi” arī uzreiz sarunāju turpat recepcijā. Oficiālu nomas kantoru šajā salas daļā nav, bet visu var dabūt.
Pašā pilsētā ievērojamākais apskates objekts ir tirgus. Tā kā jau iepriekš bijām redzējuši vietējos indoneziešu tirgus, tad jāska, ka līdzīgs pārējiem. Sanitāro normu nav, bet viss notiek. Kā jau piejūras pilsētā – liela zivju izvēle, kuru par nožēlu pavada to smaka.
Vietējie uzturā arī daudz lieto olas. Kādu tirgotāju nofotografēju ar visu produkcijas dzesēšanas iekārtu.
Mums, protams, visvairāk gan interesē vietējie augļi. Dažus iepērkam degustācijai un sanāk lieliskas vakariņas.
Esot pie jūras, nevar neapmeklēt vietējo pludmali. Esam pilsētvidē un lielas cerības uz burvīgu pludmali nelolojam. Turklāt ir bēgums, kas paver iespēju iepazīties ar vietējo jūras velšu medību procesu. Kā pareizi sauc šos gliemežveidīgos nemaz nezinu, bet spriežot pēc vācēju daudzuma, guvums ir vērtīgs.
Nākamajā rītā mūsu plāns ir uzkāpt augstākajā apkārtnes virsotnē Gunung Iya. Tas ir kārtējais aktīvais vulkāns, kurš šobrīd ir mierīgs. Augstums virs jūras līmeņa ir vien 637m, toties nogāzes ir gana stāvas, un kāpiens nav gluži pastaiga pludmalē.
Tūristi nav daudz iecienījuši šo vietu, arī nekādas norādes turp neved. Tai pat laikā taka ir diezgan precīzi atrodama telefona kartēs. Nevajag tikai apmulst, jo, lai sasniegtu sākumu, ir jāšķerso pilsētas izgāztuve, kur atkritumi tiek mazināti ar “kontrolētas dedzināšanas” metodi no visām izrietošjām sekām. Bet tālāk jau viss ir labi un skaisti.
Kalna virsotnē mūsu uzmanību piesaista sprauga zemes garozā. Un jā, no tās nāk ārā karsts ūdens tvaiks. Roku nevar pielikt, droši vien pusdienas varētu uzvārīt.
Vulkāna aktīvākā daļa un milzīgs krāteris ir vēl nedaudz uz priekšu tuvāk jūrai. Šeit jau pa zemes spraugām laukā laužas karstas gāzes ar sēra smaku. Pēc visa spriežot, šī pussala pie Endes pilsētas ir radusies tieši šī vulkāna izvirduma rezultātā.
Šeit nu atkal ir vieta, kas piesaista dabas skaisto veidojumu cienītājus, un cilvēki vēl to nav komercializējuši.
Pēc stipri siltā kalnā kāpiena dabiski prasās atvēsināties. Jūra ir tepat lejā, atliek vien izvēlēties vietu. Skaidrs, ka jāpabrauc ārpus pilsētas. Uz rietumiem ir lielais salas galvenais ceļš ar intensīvu satiksmi, bet uz austrumiem gar jūras krastu iet vietējais celiņš uz kaimiņu ciemu. Turp arī dodamies, un jau aiz pirmajām klintīm atklājas mierīgas pludmalītes ar kokosriekstu palmām ceļmalā.
Jau esam atveldzējušies patīkamajā jūras ūdenī, kad manu uzmanību piesaista kāds kungs, kurš šiverē starp kokospalmām. Redzu, ka viņš ticis pie kokosrieksta un cenšas to sadauzīt. Nolemju uzsākt ar viņu sarunu un izrādās, ka valodas barjeras labiem cilvēkiem nepastāv. Lai arī šo cilvēku pie mums sauktu par bezpajumtnieku, viņa pozitīvisms bija fascinējošs. Viņš padalījās ar savu “guvumu” un vēl kā piedevās mums uzsauca tepat blakus augošos mazos pipariņus.
Šādi vienkārši un pozitīvi notikumi padara ceļojumus par neaizmirstamiem. Un konkrēti – vai šis cilvēks bija nelaimīgs? Noteikti nē, viņš bija laimīgāks par daudziem no mums.
Uz šadas pozitīvas nots beidzās mūsu ceļojums Indonēzijas Flores salā. Rīt lidojam atpakaļ uz sākumpunktu Labuan Bajo.
Leave a Reply