Mūsu ceļojuma turpinājumu neesam iepriekš rezervējuši. Bijām droši, ka uz vietas atradīsim labus piedāvājumus. Taču pavisam vienkārši tas vis nesanāk, jo Rinjani ir Nacionālais parks un Indonēzijas varas iestādes ir sākušas ierobežot tūristu skaitu, kas vēlas šo vietu apmeklēt. Bez vietējā gida iekļušana šeit nav atļauta. Piekritīšu, ka pilnīgai patvaļai šo unikāli skaisto vietu nedrīkst atstāt, jo vietas kalna nogāzē ir tik cik ir.
Kā jau daudzviet Indonēzijā, talkā mums nāk vietējo kontakti. Kuģa gids noorganizē mūsu pievienošanu tūristu grupai, kas rīt dosies augšup uz virsotni. Viss perfekti – busiņš no ostas mūs izlaiž ceļu krustojumā salas vidienē, un jau cita mašīna mūs drīz aizved uz bungalo mājiņu kalna pakājē. Izvēlamies ātrāko pārgājienu uz virsotni divās dienās. Cena personai par nakti teltī kalnā (telti, piederumus, pārtiku un dzērienus nesa vietējie nesēji), divas dienas pilnvērtīgu, siltu ēdienu uz kalna ~190 EUR.
Iespēja ir arī kāpt ar divām nakšņošanām un nedaudz garāku maršrutu. Kompānijas, kas ved tūristus kalnā ir vairākas un konkurē savā starpā. Tāpēc pieļauju, ka cenas būs līdzīgas, ja nu vien neizvēlēsieties privātu gidu (tāda opcija arī tiek piedāvāta).
Tā kā organizatoriskās lietas ir veikli sakārtotas, pirms rīta kalnā kāpšanas japaspēj apskatīt tuvākās apskates vietas. Turpat apartamentā nolīgstam plirkši mobilitātei. Un skat, atkal burvīgas dabas ainavas!
Sendang Gila un Tiu Kelep ūdenskritumi. Ļoti skaistas vietas, lai arī apmeklētāju šeit ir krietni vairāk, skaistums pietiek visiem. Atrašanās vieta ir netālu no otrajiem ieejas vārtiem Nacionālajā parkā.
Ceļā neiztrūkstošās vietējo augļu degustācijas gan tirgū (favorīti mazie ananāsi un Džekfrūts (maizeskoks), gan brīvā dabā džambo augļi, kas aug kā ābeles pie mums un augļi pārgatavojušies nokrīt turpat uz ceļa.
Protams, ka šis mūsu apmešanās vietas gavenais mērķis ir Lombok salas augstākās virsotnes sasniegšana. No rīta satiekam mūsu ceļotāju grupiņu: esam kopā deviņi – mēs, četri franču puiši, ķīniešu pāris un spāņu meitene. Pēc pases datiem esam vecākie, bet ne tuvu tie švakākie.
Pārgājiens sākas ar nopietnu reģistrēšanos Sembalun ofisā. Visi tiek piereģistrēti ar pases datiem un vēlāk būšot jāatrādās, ka esam atgriezušies. Te gan esam izlaiduši kādu “obligāto veselības pārbaudi”. Tā kā tikām sarakstā pedējie, tad šo formulāru jau kāds ir aizpildījis mūsu vietā.
Kad formalitātes galā – sakāpjam kāda neliela busiņa kravas kastē un laižam uz sākumpunktu.
Visi esam apņēmības pilni un droši uzsākam kāpienu augšup. Komforts izcils, pašiem jānes vien paša drēbes vēsajai naktij un ūdens pudele; par pārējo rūpējas nesēji.
Protams, ka apkārt paveras brīnišķīgas ainavas. Taču augšā būs krietni iespaidīgāk, tāpēc pataupīšu emocijas. Ja nu tikai padalīšos ar pusdienu porciju bildi, nav slikti.
Ceļā uz nometni līdz virsotnei ir četras atpūtas vietas, kur arī sagaidam lēnāk ejošos un iestiprinamies. Nesēji ar smagajām somām vienmēr ir krietni priekšā, sagaidot mūs ar jau gataviem ēdieniem.
Tuvojoties nometnei, iekļūstam mākonī. Tā īsti nelīst, bet ir slapjš un joprojām silts. Mūsu bāzes nometni sasniedzam precīzi pēc piecu stundu kāpiena kalnā. Fiziskā slodzīte laba, bet bīstamas vietas teikšu, ka nav.
Līdz saulrietam vēl ir pāris stundas. Iekārtojamies uzslietajās teltīs, paēdam vakariņas un baudam brīnumainos skatus, kas paveras, izklīstot mākoņiem.
Tā priecējot acis par skatiem, kas ik pa brīdim parādās starp mākoņiem, gatavojamies laicīgi iet pie miera. Jāceļās 2:00 naktī, tad brokastis un priekšā jau grūtāks kāpiens līdz smailei. Nakts ir auksta – savelkam mugurā visu, kas ir. Plānajā guļammaisā karsti nav.
Ap 3:00 sākam virzīties augšup. Ir melna nakts, un visi sev ceļu izgaismo ar pieres lukturīšiem. Redzamība ierobežota, taka šaura, cilvēku daudz. Tā kā nekur ātrāk neaizskriet. Mierīgi virzamies uz priekšu.
Tā kā apkārtskati nav redzami, koncentrējamies uz kāpšanu. Nav viegli, augšējā daļā kāpšanu grūtāku padara birstošie vulkāna ieži (katrs solis vismaz pa trešdaļu noslīd atpakaļ), jūtams arī skābekļa trūkums, biežāk jāievelk gaiss, bet beigās tik traki nemaz nav – no visas grupas abi ar Sandru esam pirmie sasnieguši virsotni īsi pirms saullēkta. Augšupceļā pavadījām gandrīz 3 stundas.
Virsotnē skati ir neaprakstāmi – saullēkts, mākoņi izklīduši, diena mostas, redzamība perfekta. Bet ir auksts, jo pūš negants vējš. Tāpēc augšā ilgi neuzkavējamies – daži foto, sajūsmas brīži un pakāpjam nedaudz zemāk, dodot vietu citiem skatu medniekiem. Jau dažus desmitus metrus zemāk, vējš pierimst, saulīte sāk sildīt un var turpināt baudīt augšup kāpjot neredzētās ainavas.
Pa taku augšup vēl turpina kāpt gana daudz cilvēku, taču mūsu agrais kāpiens uz saullēktu bija tā vērts. Sajūtas grandiozas, tas ir jāredz pašu acīm, bilde ir tikai atmiņu atsvaidzināšanai.
Arī vietējos sanitārus-mērkaķīšus varam skatīt darbībā. Visus atkritumus tie pārbauda un izrevidē. Žēl, bet tikai cilvēks ir šo atkritumu radītājs.
Lejā kāpšana fiziski ir krietni vieglāka, taču daudz bīstamāka, jo paslīdēt un savainoties ir lielākas iespējas. Arī pašiem ne visi soļi ir perfekti, bet viss veiksmīgi – tikai bikses mazliet sasmērētas.
Pēc tik emocijām bagātas “virsotnes iekarošanas” lejupceļš jau ir rāmāks. Ar apbrīnu vien noraugāmies kā nesēji skrien lejup ar čībām kājās un nesamajiem saiņiem uz pleciem.
Pēcpusdienā visa grupiņa satiekamies pie ieejas vārtiem, vēl dažas bildes un visi tiek nogādāti Nacionālā parka kantorī, lai atzīmētos sarakstā par atgriešanos.
Leave a Reply