Kalnu Pārgājiens pa Lousios Upes Aizu

Pievienots sadaļā: Grieķija | 0

Nākamās dienas rīts uzaust skaidrs, lietus netiek solīts un mākoņu arī praktiski nav. Viss ir lieliski nelielam kalnu pārgājienam. Ieturam īsas brokastis un dodamies ceļā. Jānokļūst Stemnitsā, tas ir gandrīz 100 km brauciens. Nav jau nekas ļoti daudz, bet galā gan jau būs serpentīni, un tur braukšana visai ātri nesanāk.

Tā arī ir. Ceļā vēl pāris neuzkrītoši apstājušās policijas ekipāžas atļautā ātruma kontrolei, bet vietējie šoferīši pamirkšķina jau krietni iepriekš. Waze navigācijas pakalpojumi šeit laikam nav tik populāri, kā pie mums.

Arcadia ir brīnišķīgs kalnu reģions, un tā bagātīgā vēsture sniedzas no senseniem laikiem līdz pat mūsdienām. Menalon taka – vienots kalnu pārgājiena maršruts 75 km garumā, kas vijas caur Lousios upes aizu, Rietumu Menalonu, Mylaonta upes ieleju un Gortunian kalnu masīvu. Šī, ar Eiropas Labākās pārgājienu maršruta sertifikātu sertificētā taka, ir pirmā visā Grieķijā kopš 2015. gada maija. Visa iespaidīgā taka ir sadalīta astoņās daļās (katram posmam paredzot prognozējamo veikšanas laiku un attālumu), lai būtu vieglāk izplānot laikus tās veikšanai.

Visu pārgājiena taku neplānojam pieveikt, un esam izvēlējušies maršrutu nr.1: Stemnitsa – Lousios upes aiza – Dimitsana. Maršruts ir 12,5 km garš un paredzamais laiks ir 4h 45min. Taču noteikti jāņem vērā, ka taka vedīs kalnā augšā un lejā vairākkārtīgi. Ceļā apskatāmie vēsturiskie objekti ir takas tuvumā, bet lai nokļūtu katrā no tiem, ir jāveic papildus kāpieni kalnā. Paredzamajā laikā maršruts ir noejams, taču bez “pievienotās vērtības” dabas ainavu un vēsturisko klosteru apskatei. Praktiski jārēķinās ir ar visu dienu, pusdienu maizītes ir jāņem līdzi, jo restorānu ceļā nav. Un obligāti jānodrošinās ir ar dzeramo ūdeni!

Mēs braucām ar divām mašīnām, kas zināmā mērā atviegloja nokļūšanu atpakaļ, vienu no tām atstājot galapunktā – Stemnitsā un otru sākumpunktā – Dimitsanā. Pa ceļu, braucot ar mašīnu, tas ir 8 km, jeb kādas 10 min. Abās pilsētās, kā arī pa ceļam varēja atrast taksometru šoferīšu telefona numurus, tā kā varianti nokļūšanai atpakaļ ir. Tiesa, pakalpojuma cenu nenoskaidroju.

Principā iet pārgājienu var abos virzienos, augstumu starpība ir ļoti līdzīga, taču mēs gājām no Dimitsanas uz Stemnitsu. Manuprāt, tas ir arī labāk, jo spilgtākās apskates vietas, kā senie klosteri un izbūvētais skatu laukums virs aizas, ir tuvāk beigām, tā atstājot paliekošākas emocijas.

Praktiski taka sākas Dimitsanā no Ūdens muzeja (Υπαίθριο Μουσείο Υδροκίνησης). Ieejas maksa 4 EUR. Pie muzeja ir arī diezgan plaša autostāvvieta.

Ja muzeji ir jau “līdz brošai”, to var arī izlaist, sākot ar vecās pilsētiņas apskati: Simpātisks sens grieķu kalnu ciems ar dārziem, kuros bagātīgi aug vīnogas un valrieksti. Septembra beigās rieksti ir gatavi un uz ielas sabiruši gana daudz. Mēs arī salasām pilnas kabatas, lai pa ceļam ir ko uzkost.

Pēc senā ciema taka virzās pa strautu lejā. Sākumā ceļš iet uz leju diezgan ilgi, kas tikai nozīmē, ka būs jākāpj arī atpakaļ.

Dažas pieturvietas ceļā paver ainavisku skatu uz aizu. Vērīgi ieskatoties, var saskatīt aizas galā kreisajā krastā Svētā Jāņa Babtistu klosteri (Moni Timiou Prodromou). Izskatās dikti tālu un tas vēl pavisam nav galapunkts.  

Ceļš lejup beidzas pie tiltiņa pār Lūsijas upi. Šajā gadalaikā upe gan tāda paknapa. Var tikai filozofēt, kā tāda maza upīte izveidojusi tik iespaidīgu gravu – aizu. Bet filozofēšanu atliekam uz nākamo pieturvietu: Filozofu klosteri, lai nokļūtu kurā, ir labs gabaliņš jākāpj kalnā.

Klosteris ir darbojošs un labi uzturēts ar sakoptu dārzu. Laba vieta ieturēt pusdienu pauzi zaļojošo koku ēnā. Šeit par to ir padomāts, izvietojot klostera pagalmā galdus. Ir pieejamas arī normālas labierīcības. Tikai vietējie kaķi kauna neprotas un lec uz galdiem, lai tikai tiktu pie kādas desas šķēles. Saprotams, ka tūristi šeit piestāj launagot itin bieži, un cerība tikt pie kāda kumosa ir arī runčiem.

Klostera saimnieki ir viesmīlīgi un atļauj ieskatīties arī Dievnama telpās. Daudz laika tas neaizņem un ejam 800 m tālāk uz seno Filozofu klosteri, kas ir jau vēstures relikvija.

Lai tiktu pie mērķa, ir jākāpj augšā klintī pa izbūvētām akmens kāpnēm. Senais klosteris ir iebūvēts klints sienā, grūti sasniedzams nevēlamiem viesiem. Mūri ir daļēji saglabājušies, restaurācijas darbi līdz turienei nav tikuši, un tā kā ir uzcelts jauns un glīts nams atbilstošāks mūsdienām, tad nez vai tuvākajā laikā tiks investēts šī nomaļā objekta atjaunošanai.

Grūti iztēloties, kā cilvēki šādos apstākļos dzīvojuši, bet acīmredzot skarbajos senlaikos par drošību ir bijis jāpiedomā īpaši un jo īpaši Grieķijā, kur karošana bija maizes darbs. Šāda veida patvērumus jau esam iepriekš redzējuši Peloponesas pussalā.

Tālāk marķētā taka ved lejā līdz pat upei, kur gan nav mutuļojošu straumju, bet to izgrebtā akmens gultne ir kā mākslas darbs.

Likumsakarīgi, ka esot pašā aizas lejā, tālāk būs jādodas kalnā augšā. Nākošais mūsu pieturpunkts ir Svētā Jāņa Baptistu klosteris (Moni Agiou Ioanni Prodromou), kurā joprojām dzīvo un strādā cilvēki.

Iekšā pašā klosterī netikām, jo tas ir slēgts apmeklētājiem no 13:00 līdz 17:00, bet no ārpuses par vēsturisku šedevru to pavisam negribas nosaukt. Var saprast, ka cilvēki šeit uzturas savas pārliecības dēļ un apstākļi nav izcili, bet tīrība un kārtība mani šeit neuzrunāja.

Apskatījām nelielo baznīciņu, vietējo saimniecību ar sakņu dārzu, kur starp dobēm kašājās vistas un ejam tālāk. Priekšā vēl krietns kāpiens veicams. Pēc 20 min nokļūstam pie kādas mazas baznīciņas, no kuras uz aizas pusi izbūvēta skatu vieta. Nu un šo vietu gribās nosaukt par visa pārgājiena odziņu.

Elpu aizraujošs skats pār Lusijas aizu, kur pašā galā saskatāma Dimitsana, kur sākām pārgājienu. Kad šis attālums ir veikts un redzētas krāšņākās vietas, šim skatam ir pavisam cita vērtība. Tas ir par iemeslu manam viedoklim, ka  labāk veikt šo maršrutu tieši šādā virzienā.

Līdz šai skatu vietai var atbraukt arī ar automašīnu, ir arī neliela stāvvieta. Ja nu kādam gājējam spēki izsīkuši pavisam, tad var noorganizēt taksometru. Mums gan nevienam šāda doma nebija un turpinājām iecerēto maršrutu, lai arī kādu stundu bija jākāpj tikai uz augšu pa šauru, akmeņainu taciņu līdz sasniedzām Stemnitsu. Pārgājiena noslēgumā izdzert glāzi vēsa alus kādā no šīs skaistās un klusās kalnu pilsētiņas mājīgajiem krodziņiem ir vienkārši bauda.

Kopā nesteidzīgā un izzinošā ekskursijā esam pavadījuši apmēram 6 stundas. Tas manuprāt ir arī optimāls laiks, lai ceļu veiktu nesteidzoties, apskatot iespējamās apskates vietas. Ceļā nebija bīstamu vietu, vai arī ļoti grūti pārvaramu, bet fiziska slodzīte gan. Ideāli pavadīta diena Peloponesas kalnos!

Iepatikās? Padalies ar draugiem!

Komentāri