7. septembris, 10. ceļojuma diena. Paēduši hotelī vieglas brokastis, esam gatavi tālākajam ceļojumam. Uz taksi arī nav ilgi jāgaida, šoreiz viss notiek, kā sarunāts. Šī rīta pirmais apskates objekts ir Motsameta klosteris, kas atrodas kādu desmit minūšu braucienā no Kutaisi. Jau tuvojoties tam pa kalnaino ceļu, šoferis mūs aicina apskatīt to no malas. Klosteris nav milzīgs, taču ar tādu kā mājīguma sajūtu. Apkārt viss ir tīrs un sakopts, iekšpagalmā iekopts krāšņumdārzs. No klostera paveras visaptverošs skats uz tuvāko apkārtni.
Tālākais mūsu ceļš ved uz šī reģiona lielāko un, šķiet, nozīmīgāko baznīcu kompleksu – Gelati klosteri. Tajā ietilpst Jaunavas baznīca, ko dibinājis Gruzijas valdnieks Dāvids Celtnieks 1106. gadā un 13. gadsimtā celtās Svētā Georga un Svētā Nikolaja baznīcas, kā arī darbojās akadēmija, kurā strādā labākie gruzīnu zinātnieki, teologi un filozofi. Klostera komplekss pašlaik tiek intensīvi restaurēts, tāpēc ieeja dažos objektos ir ierobežota.
Gruzijas baznīcām raksturīgi, iekšpuse nav rotāta ar dārgmetāliem un izteiktām greznumlietām, bet to būves ir pamatīgas un par rotājumiem kalpo unikāli sienu gleznojumi.
Klostera dienvidu ieejas vārtos ir apglabāts viens no izcilākajiem Gruzijas valdniekiem Dāvids Celtnieks (1089-1125). Visi ticīgie, nākot uz baznīcu, uzkāpj viņa kapa akmens plāksnei, ar to saņemot svētā valdnieka svētību.
Šī klostera apmeklējums bija arī tāda kā garīga svētība. Visapkārt jūt šo ticības svētumu un patiesumu. Gruzīni ir pelnījuši vislielāko cieņu par savas ticības uzturēšanu un nodošanu no paaudzes paaudzē. Baznīcas šeit apmeklē ne tikai sirmas večiņas, bet arī bērni un jaunieši. Sabiedriskajā transportā ievēroju, ka, braucot garām kādai baznīcai, gruzīni vienmēr neuzkrītoši un ar cieņu pārkristīsies. Varbūt citiem tas liksies ārišķīgi, taču tas ir no sirds patiesi.
Uz tāda garīga pacēluma mūsu Kutaisi galveno apskates objektu saraksts ir beidzies. Bez šaubām, apskates vērtu vietu šeit netrūkst, taču plānos mums ir vēl daudz. Mūsu izpalīdzīgais šoferis nogādā mūs autoostā, kur atstāj mūs tikai pēc tam, kad esam atraduši pareizo maršrutinieku uz Akhaltsikhi. Pieminēšu, ka samaksa par taksista visas dienas pakalpojumiem vakar mums bija 90 lari un šodien 30 lari. Šeit ir arī atbilde, ka īrēt mašīnu vai arī kā citādāk saistīt sevi ceļojuma laikā Gruzijā nav aktuāli, jo paši, nezinot vietējo situāciju un apstākļus, nez vai spētu tik kvalitatīvi daudz un īsā laikā apskatīt, klāt pievienot gida pakalpojumus un vietējo cilvēku attiecības.
Bez starpgadījumiem pievakarē nokļūstam Akhaltsikhē, kur pretim autoostai atvērts eiropeiska līmeņa lielveikals ar labu preču klāstu, tur arī izmantojam brīvo wi-fi. Esam nolēmuši jau no rīta būt pavisam tuvu mūsu ieplānotajam apskates objektam: visiespaidīgākajām alu pilsētām Gruzijā – Vardzija. Tā uz šīsdienas galamērķi dodamies ar pēdējo maršrutku. Tā kā naktsmāju mums nav, tad apjautājamies par to šoferim. Nu un, protams, ka viņa brālim vai brālēnam ir viesu māja kādus 10 km no Vardzijas alu kompleksa. Nevēloties paļauties uz vietējiem iedzīvotājiem, naktsmītnes vai viesnīcu šajā pilsētā var rezervēt arī iepriekš. Tā mums jau pa ceļam tiek pasniegts īsais kurss vietējā kultūrvēsturē ar objektu apskati no mašīnas loga. Īpašu uzmanību mums piesaista Tmogvi cietokšņa drupas augstu klintī. Upes ielejā no augšas labi saskatāmas bijušā zīda ceļa tirdzniecības apmetņu paliekas.
Tiekam nogādāti galamērķī, kur mūs sagaida saimnieka padsmitgadīgais dēls, kurš laipni izpalīdz mums tikt galā ar ceļasomām. Viņš jau ir īstens jaunās paaudzes cilvēks – brīvi sarunājamies angliski, bet krieviski neprot. Lai nokļūtu mājā, jāšķērso upe pa saimnieka paša konstruētu un būvētu tiltiņu.
Vakarā pie vakariņu galda apspriežam dzīvi šajā attālajā Gruzijas nostūrī. Neviļus ieraugam Latvijas karogu, ko saimnieks it kā netīšām izlicis redzamā vietā. Tātad mēs šeit neesam pirmie latvieši. Viņa kolekcijā bija arī poļu, ukraiņu, izraēliešu u.c karogi. Lai arī viņa saimniecībā ir pāris desmiti govju, cūkas un pat foreles baseinā, tūristi ir viens no galvenajiem ienākuma avotiem.
Leave a Reply