Pēc iepriekšējās dienas garā pārgājiena, nākošo dienu relaksējamies mūsu pludmales villā, peldamies un vizināmies ar kajaku, vērojam lielos bruņurupučus Kiparisia ostā, priecājamies par puķēm, jeb vienkārši laiskojamies.
Taču dienu vēlāk atkal plānā apskatīt ko ievērības vērtu. Braucam uz Nedas ūdenskritumu. No mājas tas mums nav tālu, tikai kādi 40 km, bet lielākā ceļa daļa pa ainaviskiem kalnu ceļiem.
Piebraukt pie Nedas upes var no abiem upes krastiem. Mēs izvēlējāmies iespējams labāko ceļu no Figaleia ciema puses. Šis objekts nav lielu tūristu pūļu apmeklēts, arī norādes uz turieni ir visai skopas. Ērtākais ir izmantot kādu no navigāciju piedāvātajām kartēm. Googlē meklējiet: Neda Waterfalls. Pāris simtu metrus pirms pirmā ūdenskrituma un tiltiņa pār upi ir autostāvvieta. Līdz tai gan jāpārvar pāris stāvāki ceļa kāpumi, bet, ja jau mūsu litrīgie mazauto tika izbraukt, tad nekā bīstama tur nav.
Pirms takas, kas ved uz ūdenskritumiem, ir kafejnīca, kas ir iezīmēta arī kartēs, taču tā pavisam nav kafejnīca mūsu klasiskajā izpratnē. Elektrība šeit tiek ražota ar pārnēsājamo benzīna elektroģeneratoru, bet ledusskapī vēsāku temperatūru uzturēt izdodas un kafijai ūdeni uzvārīt arī var.
Pirmais ūdenskritums ir jau takas sākumā. Ir vērts pakāpelēt pa upes gultnes akmeņiem augšup starp seno koku stumbriem.
Taka nav gara. Ar peldi augšējā ūdenskritumā kopā tam vajadzīga vien kāda stunda. Ūdens pelde tveicīgajā dienā ir atspirdzinoša, jo jūras sāļais ūdens ir krietni vien siltāks.
Vēl ceļā var apraudzīt kādu maziņu kalnu baznīciņu, kur lika vilties baznīctēvu “atkritumu apsaimniekošanas” metodes. Saprotams, ka rituālais inventārs nolietojas, bet vai tāpēc tas jāizmet turpat aiz sienas? Laikam jau taisnība, ka neviens nav ideāls.
Taču, kopumā ņemot, šeit ļoti skaista dabas skatu oāze.
Kā jau mums ierasts, ar tik nelielu ekskursiju nav gana. Nākamais mūsu izvēlētais apskates objekts ir pa ceļam atpakaļ: Stalaktītu aiza (Gorge Stalactites). Atrast arī šo vietu bez kartes nevar, jo norāde ir tikai pirms ieejas šai slapjajā aizā, lai arī atrodas pavisam tuvu maģistrālajam ceļam E55.
Piebraukt ar mašīnu var pavisam klāt, tikai jāšķērso Rema Kalo Nero upe, kas sākumā šķiet bīstami, bet patiesībā pavisam vienkārši.
Pati pastaiga pa šo stalaktītu aizu arī nav gara, bet ļoti piesātināta. Pirmkārt, visticamāk būs jāsaslapina šortu gali vēsā ūdenī. Pieļauju, ka kādreiz šeit ir bijusi ala, kas kādu zemestrīču rezultātā pārtapusi par aizu, kur tagad kaļķakmens un ūdens veidojumi tiek izgreznoti ar saules gaismas spēli.
Kārtīgu adrenalīna devu mums radīja vietējie aizas iemītnieki, kuru ierasto mieru mēs atļāvāmies iztraucēt. Labi, ka tie nebija agresīvi.
Lai arī šodienas pastaigas nebija ļoti garas, taču iespaidīgas gan. Šajā Grieķijas malā ir daudz skaistu vietu, un tūristi ar autobusiem netiek šurp vesti. Kārtējā lielā priekšrocība ceļot pašam!
Lielisko dienu noslēdzam ar kārtējo saulrieta vērošanu no villas dārza. Burvīga atvaļinājuma sajūta.
Žēl, bet viss labais kādreiz beidzās, jo mums atvēlētās divas nedēļas Grieķijā tuvojas beigām. Vēl tikai pēdējie atpūtas brīži un no rīta brauciens uz Atēnu lidostu. Ceļš ir labs, sastrēgumu nav. Kopā jāveic gandrīz 280 km, pārsvarā pa maksas ceļiem, kas kopā pa 7 kontrolpunktiem maksā 14,85 EUR .
Kopsavilkumā mūsu transporta izmaksas ir sekojošas: degviela 185,70 EUR, maksas ceļi 38,10 EUR, mašīnas īre 168 EUR, lidostas stāvvieta Viļņā 35 EUR.
Lielisks ceļojums, burvīgs atvaļinājums. Gribētos šeit atkal atgriezties, bet pasaulē vēl ir tik daudz vietu, kur neesam vēl bijuši. Noteikti turpināsim ceļot paši!!!
Leave a Reply