8. septembris, 11. ceļojuma diena. Sēžam siltā rīta saulītē uz terases un baudām brokastīs saimnieces gatavoto hačapuri. Sarunā ar saimniekiem, mūsu plāni tiek nedaudz mainīti, jo līdz populārākajam šejienes apskates objektam – Vardzijas alu kompleksam varam aiziet kājām, pa ceļam uzkāpjot Tmogvi cietoksnī, kas patiesībā tiešām bija viens no mūsu ceļojuma jaunatklājumiem un iespaidīgākajiem apskates objektiem. Ceļa somas atstājam šeit pat un atpakaļceļā paņemsim. Maršrutnieka šoferim uz pāris minūtēm apturēt mašīnu, lai paņemtu somas neesot jālūdzas.
Tā ap 10:00 sākam ceļu uz cietoksni. Sākumā turp ved iemīta taciņa, taču vēlāk tā izzūd un nākas orientēties pēc virziena uz kalnu. Daba šeit ir stipri atšķirīgāka, kā mūsu iepriekš apmeklētajās Gruzijas vietās. Kalnu aprisēs saskatāms Turcijas tuvums. Taču tie ir kalni, kuri nebeidz mūs, plakanzemienē dzīvojošos, pārsteigt ar brīnišķīgajām ainavām. Esam 1200 m virs jūras līmeņa un jāpakāpjas būs vēl kādus ~400 m. No attāluma ceļš neizskatās stāvs, taču vēlāk nožēloju, ka uzvilku iešļūcamās čības. Daudz piemērotāki būtu sporta apavi. Vietējie apgalvoja, ka indīgas čūskas šeit nav sastopamas. Taču zināmu piesardzību tomēr ievērojam. Pirmais interesantais apjūsmas objekts ir kādu sprīdi liels spilgti dzeltens kukainis, kurš atgādina sienāzi, bet nelec.
Kad esam pietuvojušies cietokšņa vaļņiem, atrodas vairākas takas. Pa kuru iet? Izrādījās, ka augšā var nokļūt pa diviem ceļiem, viens stāvāks, bet īsāks; otrs lēzenāks, bet garāks. Taču abos bija pāris elpu aizraujošas vietas ar šauru taciņu un pilnīgi stāvu klinti lejā. Bet no augšas paveras uzvarētāja skati uz ieleju, un tas ir jāredz!
Lai nokļūtu lejā kalna otrajā pusē, ir jāizvēlas taka, kas sākumā ved pretējā virzienā. Citādāk var nokļūt tikai līdz vertikālai klints sienai. Dodoties lejā, ieraugām arī dažus takas marķējumus, kas, acīmredzami, paredzēti tūristiem, kuri šurp dodas no Vardzijas puses. Taču mēs savā ceļā nevienu nesastapām.
Lai arī fotogrāfijās paveiktais ceļš izskatās milzīgs, taču tik traki nemaz nebija. Ceļā esam gājuši kādas 3 h un pie alu kompleksa esam ap 13:00. Laiks mums pietiek lai izstaigātu unikālo lielāko smilšakmens klintīs kalto alu pilsētu Gruzijā, kas XII-XIII gadsimtā celta varenās Gruzijas carienes Tamāras valdīšanas laikā.
Redzot paša acīm šos dabas un cilvēka harmonijā radītos brīnumus, ar izbrīnu nepietiek: kā 12. gadsimtā ar tā laika instrumentiem cilvēki ir uzbūvējuši pilsētu kalnā? Fotogrāfijā šīs alas izskatās kā sacaurumota siena, taču tur tiešām ir sabūvētas baznīcas, kapelas, dzīvojamās celles, noliktavas, pirts, bibliotēka, mantu glabātuves un ēdnīcas. Tas viss piedevām sniedzas klintī 50 metru dziļumā un astoņu stāvu augstumā. Šo vietu nav saudzējusi ne pati daba (zemestrīcē nobruka liela daļa izbūvētās pilsētas), ne cilvēki (mongoļu jūga laiks, persiešu karaspēka laupīšanas, Gruzijas sastāvā Vardzija atgriezās pēc krievu – osmāņu kara 1828-1829.g.).
Šeit ir ko redzēt gan profesionālam vēsturniekam, gan vienkāršam tūristam. Mūsu vizītes laikā liela daļa kompleksa bija slēgta restaurācijai, bet vienalga redzētais bija ļoti iespaidīgs.
Izstaigājuši alas, ar pirmo maršrutku dodamies atpakaļ Akhaltsikhes virzienā. Kā sarunāts, apstājamies pa ceļam paņemt mūsu bagāžu. Un šeit atkal kārtējās izmaiņas mūsu scenārijā. Viesu mājas saimnieks aizvedīšot pats mūs uz pilsētu, jo viņam arī esot tur darīšanas. Mums tas nozīmē vēl kādu stundu klausīties aizraujošo stāstījumu par Džavahetijas skaistākajām vietām un vēstures niansēm. Izrādās, ka šeit netālu upes pretējā krastā ir kāds smilšu alu sieviešu klosteris ar 17 stāviem Vanisvabebi. Tas vēl pilnībā darbojās un iekļūšana esot daļēji ierobežota, taču, kā apgalvoja mūsu gids, tad redzēt tur esot daudz ko. Nedaudz uz Akhaltsikhes pusi ir arī nelielākas smilšu alas ar piekļuvi pa tiltu (Pēc savas pieredzes zinu, ka bieži tūristiem nereklamētās vietas ir daudz interesantākas apskatei par uzpucētām un biznesa interešu pārņemtām). Drīz pabraucam garām pirms Maķedonijas Aleksandra laika celtajam Khertvisi cietoksnim, kas no ceļa izskatās glīti restaurēts. Lai arī tas ir pats senākais feodālā perioda cietoksnis Gruzijā, ierobežotā laika dēļ, nākas atlikt pils-cietokšņa apskati citai reizei. Turklāt viesu mājas saimnieks atklāja, ka netālu no viņa mājas esot dabīgais sēravota baseins, kas gan neesot eiropeiski izbūvēts, taču relaksēties siltā ūdenī pēc darbīgas dienas esot ko vērts. Klausoties un redzot apkārtni, nešaubīgi rodas domas atkal atgriezties, jo redzēt un piedzīvot šeit netrūkst kā.
Nokļuvuši Akhaltsikhē un pusdienojot krodziņā laukumā pie carienes Tamāras pieminekļa, precizējam mūsu iespējas un vēlmes. Pašā vakarā mums ir jānokļūst Tbilisi, kur ar mūsu iepriekšējā hosteļa saimnieku naktsmājas ir sarunātas. No vietējo cilvēku ieteikumiem izvēlamies labāk apskatīt Akhaltsikhes cietoksni, bet Boržomi parku nāksies atlikt citai reizei. Līdz maršrutniekam mums ir kādas pāris stundas. Cietoksnis ir saskatāms no jebkuras vietas pilsētā. Dodamies apskatīt to tuvāk.
Cietoksnis vēsturiski ir bijis stratēģiski svarīgs šī reģiona centrs. Arhitektūrā manāmas turku kultūras vēsmas. Asiņainākās cīņas par šo nocietinājumu arī ir bijušas starp krievu un turku karaspēkiem. Līdz XIX gadsimtam pilsētas cietoksnis bija Osmāņu impērijas sastāvdaļa (Tad to sauca par Rabat), bet vēlāk krievu ģenerāļa Paskēviča vadībā tika pievienota krievu impērijai.
Tagad cietoksnī aug vīnogas un iekopti skaisti krāšņumdārzi, ierīkoti grezni restorāni. Šeit līdzvērtīgi pastāv dažādu konfesiju dievnami: mošeja, sinagoga, pareizticīgo un gruzīnu baznīcas.
Žēl, bet laiks rit nepielūdzami, un ir jādodas uz maršrutnieku, kas vakarā nogādā mūs Tbilisi par nieka 6 lariem par vairāk kā 200 km garu braucienu.
Leave a Reply