Kāds laiciņš pagājis kopš neesam staigājuši pa kādu aizu. Krēta ir bagāta ar šādiem dabas veidojumiem. Atliek vien izvēlēties – kuru. Skaidrs ir, ka laiks mums ir ierobežots, tāpēc izvēlamies tās, par kurām var atrast kādas pozitīvas atsauksmes. Šodienas mērķis ir austrumu pusē daudz pieminētā Richtis aiza. Atrodas tā tuvu galvenajam ceļam, piekļūšana vienkārša. Šis maršruts ir iekļauts UNESCO sarakstos kā Georoute 17. Takas garums ir 5km, kāpums mērens un viegli veicams. Veicamā augstumu starpība 364m. Visbiežāk gājienu uzsāk no šosejas, kur ir automašīnu stāvvieta, vieta arī pāris autobusiem. Iezīmētais maršruts sākas nedaudz zemāk no sena arkveida akmens tilta. Bet tā kā jāiet atpakaļ pa to pašu ceļu, tad labāk ir sākt un beigt no pludmales, beigās var nopeldēties. Doma laba, tā arī daram – braucam pa šauru serpentīnu ar elpu aizraujošiem skatiem lejā.
Ceļš šaurs, bet segums labs. Protams, jābrauc uzmanīgi, jo samainīties ar pretīmbraucošo automašīnu ne visu var. Toties pie jūras ir labiekārtota piknika vieta ar galdiņiem. Ļoti ērti beigt pārgājienu ar nelielām uzkodām, kā arī veldzēšanos ūdenī.
Startējam no stāvvietas pie jūras īsi pirms 11:00. Pie ieejas ir jāsamaksā 3 EUR un meitene laipni pastāsta, kas ir svarīgi un ar ko jārēķinās ceļā. Taka ir rūpīgi marķēta, bet, ja arī aiziet pa blakus taciņu, vienalga atgriežas atpakaļ uz galveno ceļu, tā taču ir aiza. Vieglāku gājienu padara fakts, ka jāiet visu laiku ir gar strautu ar vēsu ūdenī. Pateicoties ūdenim, aizā ir daudz koku, kuri dod ēnu tveicīgajās dienās.
Ceļā ir pāris nelieli ūdenskritumi, taču pats galvenais ir 20m augstais, kas atrodas apmēram takas vidū. Tur var atveldzēties, kā arī uzņemt skaistas bildes. Ūdens ir auksts!
Pavasaros ūdens ir krietni vairāk, bet ir super arī rudenī.
Stāvākā maršuta daļa ir aprīkota ar autentiskām kāpnēm, kurām vairs nevar uzticēties par visiem simts. Vairāki pakāpieni ir laika zoba saēsti, tāpēc jāskatās, kur kāpt!
Ceļā ir vairāki nelieli dabiski veidojušies ezeriņi, kuros gandrīz katrā izdevās ieraudzīt pa kādam saldūdens krabim. Tikai jāuzvedās mierīgi, jo šie dzīvnieciņi ir ļoti tramīgi. Nofotografēt arī nelabprāt ļaujas.
Pēc nepilnām divām stundām esam nokļuvuši takas otrā galā pie akmens tilta. Aiza ir pavisam atšķirīga no mūsu iepriekš redzētajām. Šeit ir daudz zaļāk, plašāka augu daudzveidība.
Atpakaļceļš lejup iet ātrāk. Skaistākās vietas jau apskatītas un nobildētas. Un pēc 3,5 stundām esam atpakaļ pludmales stāvvietā.
Atliek uzņemt kādu kaloriju ēnainajā pludmales parkā un D vitamīnu pašā pludmalē. Bez steigas vēl dažas pieturas mājupceļā un diena galā. Labi, ka rīt ir atkal jauna diena, žēl, ka pēdējā mūsu atvaļinājumam.
Leave a Reply