Rīts jaunajās mājās ir tikpat jauks, kā iepriekš. Saulīte agrā rītā tīkami silda un rosina doties ieraudzīt ko jaunu. Terasē brokastis ar skatu uz jūru ir lielisks dienas sākums.
Šodien dodamies uz palmu pludmali salas pašos austrumos: Vai Beach. Attālums ir kādi 35km, taču ar stundu ceļā jārēķinās.
Krustojumā pirms nobraukšanas uz pludmali ir neliela tirgotava, kuras galvenā prece ir šeit uz vietas auguši banāni. Ekskluzīva iespēja tepat Eiropā nogaršot tikko no palmas plūktus banānu augļus, kuri nav gatavināti kastēs un ķīmisku gāzu iespaidā. Savas eksluzivitātes dēļ cena 2,50 EUR/kg ir ok, jo garšoja ļoti labi.
“Vai” pludmale ir zināma galvenokārt ar skaistajiem palmu skatiem. Šeit ir filmēta arī tik populārā Bounty šokolādes batoniņu reklāma. Nevar noliegt, ka šeit skatus var uzņemt fantastiskus.
Tiek piedāvātas arī vairākas ūdens atrakciju iespējas. Jauniešiem noteikti tas interesētu. Mūsu apmeklējuma laikā pieprasījuma šīm aktivitātēm nebija, kas zin kā ir vasarā…
Pati pludmale mani neuzrunāja. Nu nevajag mums tos “ļežakus”. Tuvāk automašīnu stāvvietai ir kafejnīca un “galdiņu pludmale”, taču pretējā malā ir nomaļa vieta ar lietām ko redzēt! Var vienkārši un netraucēti sauļoties vai pakāpelēt pa klintīm un atrast kādu nomaļu pludmalīti, kā arī ielavīties īstā palmu mežā.
Galvenā palmu audze ir norobežota ar žogu no lielākās apmeklētāju plūsmas, bet, ejot pa taku iekšzemes virzienā ir uzbūvēta skatu vietu, kur no kalna var labi pārredzēt iespaidīgās palmu audzes. Šīs gan nav banānu palmas, bet mūsu ziemeļnieku acīm skats iespaidīgs.
Skatu vieta ir saredzama no pludmales un nokļūt tur ir pāris minūšu jautājums. Bet galvenais, ka nost no cilvēku drūzmas ir vārtiņi uz palmu dārzu, kas bija vaļā. Nezinu vai tā ir vienmēr, jo īpaši iestaigātas takas šai mežā nebija. Lai nu kā, neviens mūs ārā nedzina un mežonīgo dienvidu bildes sanāca labas.
Pirmo pusi dienas priecājamies par palmām un uzņemam D vitamīnu. Vēlāk rodas vēlme vēl apskatīt salas pašu austrumu galu. Pēc kartes spriežot tur ir nacionālais parks. Pirms tam arī dažas pludmales atzīmētas. Nokļūstam līdz šaurākajai vietai, kur gandrīz satiekas ziemeļu un dienvidu krasti.
Nelielas, klusas pludmalītes te ir vairākas. Arī piekļūšana nav sarežģīta. Šo nomaļo salas daļu iecienījuši kemperu ceļotāji, kuru skaitu noteikti būtiski samazina komplicētā un dārgā nokļūšana Krētā. Prāmju biļetes ir dārgas.
Mūsu mērķi, apskatīt Krētas pašu galējo austrumu punktu, aptur metāla vārti un aizlieguma zīmes. Tālāko daļu pārvalda armija, iekļūšana ir pilnībā liegta.
Neko darīt. Apraudzīsim vēl kādas senās pilsētas drupas, norāde uz kurām ir ceļa malā.
Saule, jūra un sena vēsture – šīs lietas ir vienojošas Grieķijai.
Līdz saulrietam vēl ir kāds laiciņš un, mājup braucot, piestājam šīs salas puses lielākajā pilsētā Sitijā. Pilsēta nozīmīga – ir sava lidosta un osta, bet noteikti nav uzsvars uz tūrismu. Lielas viesnīcas nav un dažādu izklaides pasākumu un suvenīru tirdzniecība arī nav tik uzkrītoša, kā Agios Nikolaos. Bet cilvēki tāpat bauda siltos vakarus promenādē kādā no daudzajām kafejnīcām.
Vecpilsētas daļa nav liela, ar šaurām augšup-lejup vedošām ieliņām. Žēl, bet pilsētas seno cietoksni sanāca apskatīt tikai no ārpuses. Durvis bija slēgtas.
Lai arī kā, priekšstats par pilsētu ir gūts un salīdzināt ir ar ko.
Vēl tikai vietējie labumi no kaktusa pie mājas. Augļi ir garšīgi, ja pilnībā nogatavojušies, pat nokrituši zemē. Vienīgi jāuzmanās nesadurties, jo adatas, lai arī neizskatās daudz, ir ļoti asas.
Noslēgumā vēl pelde mēnesnīcā…
Leave a Reply