25. janvāris, 4. diena. Šodienas plānos mūsu ģimenei ir apgūt ēnaino Madonnas di Campiglio pusi. No rīta ne visi jau ir tik mudīgi uz sportošanu. Te nu izpaudās lielais pluss – mājiņas esamība uz trases. Tik lielai grupai, kā mēs, slēpot visu laiku kopā ir apgrūtinoši, tāpēc sadalāmies vairākās mazākās grupiņās un, nevienu netraucējot un negaidot, katrs dara, kā pašam gribās. Mūsu ģimenei pievienojas Ojārs un laižam no paša rīta prom. Nedaudz vairāk kā pēc stundas esam gleznaino klinšu kalna pusē: Dolomiti di Brenta. Nu ļoti skaisti skati, saulei apspīdot sarkanbrūnos klinšu masīvus.
Rīta pusē cilvēku arī nav daudz un raiti izlaižam pa visām trasēm. Pieticīgā sniega daudzuma dēļ ciet ir malējā 65. un 66. trase. Pārējais ir vaļā un labi sakoptas.
Pēc sportiska rīta cēliena jāietur pusdienas. Esam līdzi sarūpējuši pāris maizītes, tāpēc krogā papildināmies vien ar aliņu un karstvīnu. Un tādi kā mēs ir daudzi, galdi no pārpilnības nelūzt, jo paēst maksā dārgi.
Pēcpusdienā palicis vēl noslēpot pa „niknāko” šī reģiona trasi nr.70 Spinale Direttissima. Trases augšdaļa ir forša, bet apakša gan vidusmēra slēpotājam baudu nesagādā. Protams, ka ir stāva, ātri palikusi ledaina un tāda nošļūkšana vien sanāk.
Īsam kopsavilkumam par šo kalna pusi: trases labas, platas, visām gaumēm. Stipri palēni ir vecie divvietīgie koka beņķu pacēlāji. Vienreiz pa tiem uzbraucot, nākošo reizi izvēlēsieties gondolu, kas iet 3x ātrāk. Mūsu favorīttrase palika melnā 74. Pēc mūsu vietējās klasifikācijas to sauktu par pelēku. Daudzi cilvēki psiholoģiski izvairās no melno trašu apzīmējumiem, tā tās atstājot nesadzītas un brīnišķīgi braucamas līdz pat vakaram.
Šķiet, ka laiks mums vēl ir, tāpēc izlemjam doties uz tālāko aizslēpojamo punktu – Pinzolo. Jāievēro, ka slēpojot uz savienojošo pacēlāju no augšas jāturas labajā malā pa 86., 85. trasēm. Citādi var sanākt kāpt pret kalnu.
Viss jau ir jauki, tikai garais pacēlājs Pinzolo – Campiglio Express ir garš un 20 minūtēs var arī aizsnausties pēc labām pusdienām. Arī tas piederas pie lietas.
Pinzolo pusē arī pilnīgi visi pacēlāji un trases vēl nestrādā, bet tās, kas darbojas, ir foršas. Šodien gan paspējām tikt līdz augstākai virsotnei un jādodas atpakaļvirzienā, lai nebūtu jābrauc ar skibusu.
Laiku atceļam esam sarēķinājuši pareizi un atpakaļ arī esam ar kādu no priekšpēdējiem pacēlājiem. Tikmēr pārējie no mūsu kompānijas iepazinušies ar latviešiem, kas šeit atbraukuši 55 cilvēku kompānijā un dzīvo 10 min gājiena attālumā no mūsu apartamentiem viesnīcā Splendor. Un aktīvākie no mūsējiem nav divreiz ciemos jāaicina. Vakarā dodas ciemos.
26. janvāris, 5. diena. Ir atkal jauna diena un jābauda kalnu sniegtās ekstras. Braukt lejā gravitācijas spēka varā un augšā ar viegli dūcošā pacēlāja motora jaudu, tas ir burvīgi.
Tā lieki nečammājoties laižam no rīta uz daļēji apgūto Pinzolo. Mums tas aizņem apmēram 1,5 h. Pinzolo cilvēki ir daudz mazāk un trasēs vēl baudāma „retraka vafelīte”. Viena no top trasēm tur ir Dolomitica Tour ar 5.5 km garo nobraucienu. Šī trase patīkami pārsteidz, jo visu laiku vienmērīgs slīpums, nav ne krauju, ne pļavu. Nez kāpēc gan pirms šī nobrauciena ir izlikta zīme, ka trase paredzēta pieredzējušiem slēpotājiem jeb “ekspertiem”. Nav tik traki, taču sēņot arī nesanāks.
Dolomitica Tour lejas daļa apvienojas ar otru Pinzolo lepnumu: FIS nobraucienu Tulot.
Šodien šī trase ir izcila. Temperatūra bija ap 0C, bet nekusa un nebija ledains. Te mēs ar Lieni labi „atvilkām”, pa starpai samainījāmies ķiverēm, uz kuras piestiprināts GoPro, lai Liene arī tiek kadrā. Atsevišķi Tulot nobrauciens ir 100.trase un sākas no 60.pacēlāja – gondolas – augšas.
Braucot pacēlājā nākas aizdomāties par klimata izmaiņām. Ir janvāra beigas, bet sniegs pārsvarā ir tikai sapūstais uz trasēm. Mežā valda kaut kas līdzīgs pavasarim.
Kad kārtīgs adrenalīniņš iegūts un kājas arī sajūt slodzīti, dodamies atpakaļ Madonnas virzienā, kur sarunāts randiņš ar pārējiem mūsu kompānijas dalībniekiem. Tikšanās vieta, protams, kalna krodziņš. Ar veikliem nobraucieniem esam laicīgi Monte Spinale virsotnes krodziņā. Tur pēc brīža pievienojās arī lielākā daļa mūsējo. Pārrunājam rīta iespaidus, apēdam līdzpaņemtās maizītes, iemalkojam pa alum vai karstvīnam. Sildot saulītei, uznāk patīkams laiskums un dienas otro pusi lemjam pavadīt rāmāk. Dodamies atpakaļ Folgaridas virzienā mierīgi izbraukt jau apgūtās trases.
Šeit gan agrākā pēcpusdienā uzķeramies uz palielu rindu pie 6.pacēlāja. Tas ir vecs, grabošs trīsvietīgais beņķinieks un bez tā atpakaļ netiek.
Tā dienas slēpošanu beiguši, pēc gardās kalnu zupas vakariņās, izejam laukā pastaigāties. Un no trases puses atskan tādi kā pacēlāja trokšņi. Informācijā nakts trase nr.33, nestrādāja, taču šovakar šķiet bija palaista testa režīmā. Slēpošana nebija gara, bet mundrumu atjaunojoša. Trase bija tukša – piedalījāmies tikai mēs un divi vietējie.
Un, kam slēpes vakarā vairs negribējās redzēt, jautrību uzturēja braukšanā ar „ābolīšiem”.
Noskaties, kā mums gāja visa ceļojuma laikā:
Leave a Reply