Ceļā cauri Adirondac kalnainajam apvidum, apstājos vēl kādā pavisam maz zināmā vietā. Piestājot ceļmalā pie norādēm uz apskates vietām, mani uzrunāja šī:
Tā īsti nebija skaidrs, kurp var nokļūt, sekojot šīm norādēm. Tā kā nokļūšanai galamērķī man vēl bija rezervē pāris stundas, nolēmu izmēģināt.
Pēc noieta prāva gabala, vientuļajā meža takā satiku kādu līdzīgi domājošo. Un labi vien bija. Vēlāk taka sadalījās divos virzienos: sarkanām norādēm un zilām (bez informācijas kurp). Satiktie amerikāņi bija gājuši pa sarkano taku un ūdenskritumu nebija redzējuši. Es gan izdomāju, ka ar dīķiem vien būs par maz un devos zilo norāžu virzienā. Meža taka samērā vienmuļa, ja ne vien atkal pa kādam rāpulim.
Pa ceļam, kā apskates vietas, tika norādīti ar pāris dīķi. Nu ir savs skaistums arī tajos, taču to dēļ gan nebūtu vērts tērēt laiku. Apkārtnē vēl ir ļoti daudz skaistu vietu.
Bet takas galā ne no kurienes paveras oāze.
Saules apspīdēts, no klints dziļā gravā tecēja ilgi meklētais ūdenskritums, radot iespaidīgu skaņas efektu meža biezoknī.
Lai piekļūtu ūdenskrituma apakšai, jānokāpj pa stāvu akmeņainu krauju. Labi, ka krauja apaugusi ar kokiem, ir pie kā pieturēties.
Toties lejā atkal var priecāties par ainavu. Arī no ģeogrāfiskā novietojuma skats ir ideāls. Saule tieši apspīd krītošo ūdeni, ielejā radot fantastisku optisko efektu.
Pārgājiens turp un atpakaļ gan aizņēma vairāk kā divas stundas. Kopā 6 jūdzes (9,6 km). Bet skats bija tā vērts. Ceļš arī ar vienmērīgiem kāpumiem un kritumiem. Ja mēra sarežģītības klasēs, tad viegla. Vienīgi galā nokļūšana ūdenskrituma pakājē prasīja nedaudz vairāk piepūles. Ja sanāk tuvumā būt, nenožēlosiet aizceļot paši pāris jūdzes nost no ceļa. Vienkārši lieliski!
Leave a Reply