No kultūrvēsturiskā mantojuma viedokļa visievērojamākā šai apvidū ir Silves – senā Algarves galvaspilsēta. No mūsu mājiņas tā ir nepilnas stundas braucienā.
Šīs vietas vēsture jau aizsākas pirms mūsu ēras. Bet saglabājušais Silves pils cietoksnis ir no XII gadsimta (protams veikti arī restaurācijas darbi). Vēsture ir gana sarežģīta: valdījuši ir gan mauri, gan kristieši, valdnieki mainījušies, taču maz kas ticis sagrauts un apskatāms vēl šobaltdien.
Algarvē pilis izskatā krietni vien atšķiras no ziemeļu vai vidus Portugāles: gan vietējais sarkanbrūnais akmens, gan krietni atšķirīgā un ne tik greznā arhitektūra. Tas viss papildina priekšstatu par šo skaisto Eiropas dienvidrietumu nostūri, kur Pasaules lielie kari ir gājuši secen.
Tagad varam nesteidzoties iepazīt vēsturiskās vietas un baudīt dabu.
Pati pilsētiņa arī ir ļoti mīlīga ar vecajām, šaurajām ieliņām, kuru balkonus grezno krāšņi ziedu krūmi.
Ieejot kādā nelielā kafejnīciņā, nepārprotams ir, ka atrodamies Portugālē. Interjers dekorēts tradicionālām mākslinieka roku veidotajām flīzītēm zilos toņos.
Šejienes apkārtne ir slavena ar apelsīnu plantācijām. Nedaudz izbraucot no pilsētas, tās tiešām ir visur. Nav gan īstais ražas laiks, bet pa kādam auglim var manīt. Uz ceļiem arī var iegādāties tikko ievāktus apelsīnus, kas bija necerēti gardi. Pieejamas vairākas šķirnes – citas saldākas, citas sulīgākas.
Pēc kartes ne pārāk tālu (pie Altes pilsētiņas) vajadzēja būt kādam ūdenskritumam, kur varētu remdēt dienas svelmi, taču šoreiz nekā: ūdens izžuvis. Augšpus pa upi pilsētā tik vēl aiz mākslīga dambja palicis. Tur gan bija iespēja tikai kājas pamērcēt.
Bet labāk jau tomēr uz okeānu.
Esot Algarvē, protams, jāaizbrauc līdz Eiropas dienvidrietumu galam. Oficiāli gan laikam par pašu galu uzskata Sagres bāku, bet mēs drošs paliek nedrošs pabijām abos zemes ragos.
Ieeja Sagres cietoksnī ir ar biļetēm: 3 eur. Nekas īpaši mākslinieciski vērtīgs manā izpratnē tur nav, taču pats fakts tur būt ir nozīmīgs.
Sauszemi no okeāna šeit šķir pārdesmit metrus augsta klints. Skati, protams, iespaidīgi.
Mēs šeit esam labā laikā, bet, redzot, cik trūcīga te ir augu valsts, var secināt, ka pārsvarā šeit ir stipri vējains un skarbs klimats. Piekraste gar rietumu krastu ir vairāk ar granīta klintīm, bet uz dienvidu pusi tās nomaina šūnakmens klintis.
Protams, ka dienas neiztrūkstoša sastāvdaļa ir pelde okeānā. Tā šoreiz dodamies pludmaļu lūkošanai gar rietumu krastu pa šauriem vietējiem celiņiem. Un skati neliek vilties. Katrā vietā ir kas īpašs. Okeāns un klintis.
Dodoties uz Lagošu, jāizdala ir divas lietas. Viena ir vecpilsēta, otra – fantastiski skaistais krasts. Sākšu ar piekrasti. Gar krastu ir iekārtoti gājēju celiņi, labākai dabas brīnumu vērošanai. Kur tik neaizej, visur pasaka.
Šeit ir noteikti arī īstā vieta, kur ir vērts izbraukt ar laivu starp šiem klinšu labirintiem. Dabiski veidotās arkas, visdažādāko formu klintis, kurām vietēji devuši nosaukumus (Titāniks, Zilonis utml.) pēc to līdzības. Šeit esam pievakarē, un pēc laivinieku pakalpojumiem nav rindas. Salīgstam mums četriem pusstundas ekskursiju ar motorlaivu pa 15 eir no cilvēka. Mutes visiem paliek vaļā, redzot šos burvīgos skatus, kā vakara saule spēlējas ar viļņiem un klintīm.
Punktu pēc šādas ekskluzīvas ekskursijas pieliek pati daba. Saulriets no Lagušas klints. Neesam vienīgie šī skata vērotāji un, saulei iegrimstot okeānā, atskan aplausi, kā pēc izcilas izrādes.
Lagušu droši var saukt par vienu no Algarves “piekrastes pērlēm”. Nelielā, mūriem ieskautā vecpilsēta ir tūristu iecienīts apskates objekts. Šaurās, nopulētu bruģīti klātās ielas īpašu šarmu iegūst vakarā, kad tiek iedegtas gaismas.
Vienīgi izvēlēties īsto restorānu būs pagrūti. Piedāvājums milzīgs un visur šķiet ļoti labi un garšīgi.
Leave a Reply