Nākošā diena mums atvēlēta plezīram. Laiski mostamies, brokastis, apkārtnes iespēju baudīšana un tad varam doties uz salas pašu dienvidrietumu stūri – Elafonisi pussalu.
Atkal saplānojam braukt turp pa galveno ceļu, bet atpakaļ, turoties gar pašu rietumu krastu, pa mazajiem ceļiem. Turpceļā paiet pat vairāk par stundu ar dažām pieturvietām, lai gan attālums tikai kādi 40km. Ceļš it kā labs, bet nekur neaizskriesi – kalni. Bet nav arī jāsteidzas.
Elafonisi pludmale vairākos topos tiek ierindota visskaistāko pludmaļu skaitā. Viena no raksturīgākajām īpašībam ir rozā smiltis. Neteikšu, ka bija pavisam rozā, bet vietām tiešām iesārtas gan.
Krāsojums rodas no gliemežvākiem. Un arī citviet pludmalēs varēja vērot ko līdzīgu, tomēr šeit tas bija visizteiktāk.
Pludmale ir piemērota visa vecuma bērniem, jo vienā pusē līcī ūdens dziļums nepārsniedz tikai pārdesmit centimetrus. Otrpus jau var izbadīt normālu peldi ar burvīgiem zemūdens skatiem.
Lai arī atpūtnieku šeit ir daudz, vietas pietiek visiem un atrast klusāku līcīti arī var. Kā teikt- katrai gaumei. Mums pa gaumei sanāca lieliska pastaiga līdz pussalas pašam galam ar skatu uz pludmali no jūras, kāda maza tradicionāla baznīciņa un skaistās ainavas.
Viss tiešām šeit būtu ideālas pludmales vērts – gan skaistās smiltiņas, gan kristāldzidrais un siltais ūdens, gan plašās pastaigu takas, gan kaitošanas līcis, kur bija lieliskas iespējas apgūt pirmās prasmes šajā vēja sportā. Arī kafejnīcas ar saulessargiem ir piejamas atsevišķā zonā. Taču mani aizkaitina, ka pie visām šīm lieliskām iespējām un ieņēmumiem no tūristiem, tualetes apmeklējumam jānēsā euro pie peldkostīma.
Tātad mans vērtējums šai pludmalei ir 9 no 10. Bet tas ir vienalga teicami!
Tālāk dodamies, kā plānots, gar piekrasti atpakaļvirzienā. Ceļš ir krietni līkumotāks, bet labs- segums asfaltēts.
Esam iecerējuši tikt kādā vietējā zivju restorāniņā. Meklējot pēc kartes, daži nestrādā, citi pavisam slēgti jau sen. Satiekam kādu vietējo, ar kuru sazinamies zīmju valodā un saprotam, ka nākošajā ciemā esot divi dikti labi zivju krodziņi.
Vizuāli viss izskatās jauki – uz kārts izkārts svaigs astoņkājis, no kura pēc pasūtījuma atgriež tik pa tausteklim un gatavo.
Apmeklētāju nav daudz. Droši vien nav sezona. Arī mēs pasūtam kāroto jūras velšu plati.
Tomēr vēlāk nākas vilties – saimnieks ir aizņemts svarīgā sarunā ar kaimiņu un grillēšana sanāk vairāk apdedzināšana, sardīnes pavisam izskatās pēc mazlietotām jau pirms mums. Vai maz apmeklētājiem neuzskata par vajadzīgu pacensties pagatavot no sirds, vai tā vienkārši te ir? Tāpēc šo vietu (taverna Thalami pie Sfinari pludmales) neiesaku apmeklēt.
Tā, mazliet vīlušies, dodamies māju virzienā. Ceļā vēl piestājot un papriecājoties par skatiem un kazu veiklību.
Atgriežoties atpakaļ, vēl izbaudam silto vakaru ārā un saulrietu sagaidam pastaigā gar jūru.
Leave a Reply