Ir pienākusi pirmās mūsu kopīgā ceļojuma nedēļas pēdējā diena. Tā nu iepriekš esam lēmuši, ka trīs mūsu kompānijas draugi izvēlējās ceļot pa Krētu tikai vienu nedēļu. Tas gan nemazina prieku redzēt vēl ko iespaidīgu.
Imbros aiza tiek zināmā mērā pielīdzināta Samarijas aizai. Es tam nepiekrītu, jo kopīgs ir tikai tas, ka abas ir aizas. Samarijas šķērsošanai ir nepieciešams krietni lielāks laiks un nokļūšana turp un atpakaļ ir ierobežota. Imbros ir ērti sasniedzama pa sauszemi, takas kopgarums ir kādi 7-8km, var iet abos virzienos. Dabas ainavas ir fantastiskas abās (Imbros tiek saukta par šaurāko aizu Krētā).
Turpceļam uz Imbros izvēlamies lielāko ceļa daļu braukt pa salas galveno šoseju un tad uz dienvidu piekrasti šķersot salu pa lielāko ceļu, kas ir piemērots arī tūristu autobusu satiksmei. Ceļš ir labs un nesen atjaunots.
Aizas takas augšējā sākumpunktā ir vairāki restorāni, kas piedāvā bezmaksas stāvvietu automašīnām, ja vien vēlāk ko tur iegādāsimies. Mūsu viesošanās dienā apmeklētāju nav daudz un stāvvietas ir tukšas.
Tā kā esam ar divām mašīnām, tad veicam dalīto pastaigu – vienu mašīnu atstājot augšā, bet otru takas beigās lejas daļā. Gājienu arī ejam puse no augšas, pārējie no lejas, vidū satiekoties un samainoties ar mašīnu atslēgām. Šo mūsu ideju vietējie taksisti gan uztvēra ne visai atsaucīgi, jo graujam viņu biznesu (taksistu pakalpojumi piejami par ~5 EUR no personas par atgriešanos sākumpunktā), bet pajokojot, šķīrāmies, kā labi draugi. Daudz šādu viltīgo tūristu gan tur neesot. Neliels maksājums (2.50 EUR) ir jāsamaksā pie ieejas aizā, vismaz lejas caurlaidē karšu maksājumu nepieņēma. Tas gan bija ļoti rets gadījums, jo praktiski visur Krētā maksāju ar karti no telefona.
Es taku sāku no apakšas. Varētu domāt, ka tas ir grūtāk. Bet arī kāpjot kalnā, pārgājiens nav smags vai sarežģīts. Apmaldīties arī nav iespējams, jo ceļu no abām pusēm ieskauj krāšņas klintis.
Ceļā satiekam daudz kazas, kas te jūtās ļoti labi. Ik pa brīdim arī musu galvas atgāžas skatam uz augšu, kur izveicīgie pārnadži veic akrobātiskus lēcienus starp klinšu smailēm.
Apmēram pusceļā ir kāda necila celtne. To varētu saukt par ganu būdu vai arī piknika vietu tūristiem. Tur arī satiekam mūsu ceļa biedrus, kas lēnā gaitā soļoja virzienā uz leju. Pēc neilgas pauzes esam īsumā dalījušies ar redzēto un dodamies tālāk atkal katrs savā virzienā.
Būtu vērts piezīmēt, ka ūdens šeit nav pieejams, kā Samārijas aizā. Dzeramā ūdens pudeli vajadzētu ņemt līdzi pašiem, siltais laiks krietni veicina šķidruma zudumu organismā! Tai pat laikā pārgājiens ir krietni īsāks un pēc pāris stundām ir iespēja remdēt slāpes arī vietējā tavernā.
Pārgājiena maršruta skaistākā daļa sākas augšpus šīs būdas. Šeit ir arī šaurākā daļa, apmēram 1,5m. Bet augstās klinšu sienas šo skatus padara ļoti iespaidīgus.
Ceļš augšup turpinās ar mērenu kāpumu un nav bīstams. Takas beigas viegli var atpazīt pēc biļešu kioska. Kā beigās izrādījās, tad mašīnu esam atstājuši pie viena no pirmajiem krogiem, tāpēc jāpakāpjas pret kalnu vēl mazliet. Beigās mūsu pārgājiens pa aizu ilga tieši 2 stundas, un noslēgumā neatsakām sev pa atspirdzinošam atdzesētam dzērienam tavernas ēnainā nojumē.
Kad esam atkalapvienojušies visi savējie kopā pie apakšējās ieejas, pirmā vēlme ir nopeldēties. Pludmale nav gluži blakus, ir jāpabrauc nedaudz uz austrumu pusi. Pie tuvākās norādes griežamies uz jūras pusi. Neliela pelde un jālaiž tālāk. Braukt pa to pašu ceļu atpakaļ, lai gan tur arī bija skaists serpentīns ar skatu uz jūru, negribam. Alternatīva ir braukt pa mazākiem ceļiem cauri salai uz ziemeļu pusi. Ja nebrauciet ar lielo autobusu, noteikti iesaku tā arī darīt. Ceļš ir labs, tikai ļoti, ļoti serpentīnos. Bet skati ir tā vērti!
Ar dažām pieturvietām izbraucam cauri salas vidienei, skaisti. Līdz vakaram vēl ir kāds laiciņš, tādēļ pievienojam vēl vienu apskates vietu: kādu nelielu baznīciņu Agios Nikolaos Chapel, kas īpaša ar savu atrašanās vietu jūrā. Piekļūt tur var pa šauru akmeņainu molu, kuru apdzīvo pavisam maziņi, bet veikli krabīši.
Tepat blakus ir arī vietējā osta – Georgioupolis harbour. Tā kā esam šeit pēcpusdienā, tad zivju tirgus aktivitātes esam nokavējuši, taču viss liecina par to, ka tāds šeit noteikti darbojās. Par cenām gan nemācēšu neko komentēt.
Uz afišu stendiem ir reklāmas par nelielām privātām ekskursijām ar kuģīti. Cenas arī ļoti pieņemamas, ja grupā ir 7- 8 cilvēki. Taču šo iespēju nepaspējām izmantot, rīt paliekam četratā. Par šo vietu pirms tam neko nezinājām, varbūt kādam vēlāk noderēs ši informācija par zivju tirgu un kuģīšu ekskursijām.
Leave a Reply