Nākamās dienas rīts uzaust atkal plānu pilns. Sandra un Ingūna patesībā ir sagatavojušas mums ļoti piesātinātu atpūtas programmu vismaz divu nedēļu garumā. Jo mēs taču ceļojam paši!
Braucam uz salas dienvidu pusi. Vispirms piestāsim Kourtalioti aizā. Bijām iepriekš nedaudz apskatījuši dažus video no šīs vietas. Bet, protams, pašu redzētais un atklātais bija vairāk kā izcils.
Tā kā nelielā stāvvieta pie takas sākuma bija pilna, nācās aizbraukt nedaudz uz priekšu līdz nākošai automašīnu novietošanas vietai pirms serpentīna līkumiem. Google maps kartē aptuveni iezīmēju mūsu maršrutu, ko nešaubīgu ieteikšu ikvienam, kurš nokļūs šai vietā.
Sākam no šīs vietas.
Atstājot mašinas, novērtējam situāciju, ka lejā uz upi ved ceļš, tas nozīmē, ka no gravas varēsim tikt atpakaļ pa taisno – nav jāiet pa vienu ceļu turp un atpakaļ.
Tā arī darām. Pārsimt metrus gar ceļa malu un esam pie gaumīgi sakoptas ieejas.
Ceļā uz ūdenskritumu ir svētā Nicholos baznīciņa. Nav nekāds arhitektūras šedevrs, tikai klasisks Krētas neliels dievnams.
Virzienā uz augšu pa upi ir izbūvēts skatu laukums uz ūdenskritumu, taču redzēt tā īsti neko nevar. Aiza augšā ir šaura un nepārskatāma.
Tomēr pats “krējumiņš” mūs vēl tikai sagaidīja. Vēl tik jāiemalko svētais ūdens un uz priekšu.
Meklējot īsto ceļu uz ūdenskritumu no upes, attopamies ne pārāk omulīgā vietā. Piekļuve ir, maigi sakot: nevēlama. Bet mēs nekautrējamies un pārvaram civilizācijas sabūvētos šķēršļus.
Un nu sākas pats galvenais! Ūdenskritums priekšā ir redzams, taču nokļut turp var tikai pa stindzinoši aukstu ūdeni peldus. Pat neticās, ka šajā karstajā klimatā ir iespējams tik auksts! Bet tā ir.
Fotosesija ūdenskritumā ir fantastiska! Tādi skati ir iespējami tikai šeit.
No šis burvības neko neredz stāvot skatu laukumā. Pat iedomāties nevar, cik skaisti ir lejā! Sajūtas ekstrēmi papildina upes aukstais ūdens. Iesaku, iesaku un vēlreiz iesaku izbaudīt šo fantastisko kontrastu Krētā!!! (Tūristu autobusi šurp neved… jāceļo pašam)
Lai izbēgtu no civilizācijas neglītās ainavas, atpakaļceļš tiek izvēlēts pāri klintij – arī savs šarms.
Kā jau iepriekš izlēmām, tad atpakaļ pie mašīnām dodamies pa citu ceļu, proti pa upi. Taka nav “asfaltēta”. Toties dabas ainavu bagāta.
Un vēl pēdējā atvēsinošā pelde, pirms atgriešanās pie mašīnām.
Bet diena vēl knapi iesākusies. Nākamā mūsu pieturvieta ir Prevelī pludmale, kas ir ievērojama ar dabisko palmu audzi.
Piebraukšana pludmalei iespējama no abiem upes krastiem. Mums arī iznāca pārpratums, ka ar divām mašīnām nonācām katrs savā krastā, taču beigās tik un tā mērķī satikāmies. Secinājumā varu salīdzināt, ka no labā krasta ir skaistāks skats uz palmu mežu no augšas, bet grūtāks ceļš ejams (ir to vērts).
Palmu mežs gan pirms pāris gadiem bija cietis ugunsgrēkā, bet daba dara savu un palmas ir atguvušās. Pastaiga pa palmu mežu ir iespējama pa krastu vai arī pa vēso upes gultni.
Pēc nelielas pastaigas palmu mežā pelde ir pašsaprotama. Te gan piezīmēšu, ka pati pludmale mani “neuzrunāja”. Cilvēku daudz un zosis arī… Nebūtu jau žēl, ja zosis tikai ēstu…
Viens, kas mani pārsteidza šajā vietā, bija savāda fizikas parādība: aukstais un saldais upes ūdens nelabprāt sajucās ar silto un sāļo jūru. Peldot bija ļoti dīvaini, ka brīžiem aukstais ūdens bija virspusē. Arī peldbrillēs ūdens izskatījās kā mirgojoša matērija.
Mājupceļā piestājam kādā ceļmalas tavernā ieturēt maltīti, jo saulrietu šovakar gribam sagaidīt Rethimno. Šoreiz pilsētā iebraucam pirms 19:00 un senais cietoksnis ir pieejams apmeklētājiem. Papildus esam tikuši pie iespējas vērot koncerta mēģinājumu.
Patiesībā saulrieta laiks ir vispiemērotākais senā cietokšņa apmeklēšanai. Teritorija nav ļoti liela un vispārējai apskatei pietiek ar kādu stundu, varbūt pāris.
Kulminācija, protams, ir saulriets. Septembra beigās tas gan vairs nav jūrā, bet aiz kalna. Bet skats un sajūtas siltā vakarā vienalga ir burvīgas.
Vēl neliela pastaiga pa Rethimno vecpilsētas ielām un kārtējā piesātinātā Krētas iepazīšanas diena ir galā. Rīt turpinam!
Leave a Reply