Samārijas Aiza

Nākamajā rītā jāceļas nedaudz agrāk. Plānots ir garākās, visvairāk aprakstītās un iespējams iespaidīgākās Krētas aizas ampeklējums: Samārijas aiza. Tās pastaigas takas kopgarums ir kādi 18km un jānokāpj no 1230m līdz 0m. Pēc aprakstiem tas aizņem 5-6 stundas. Svarīgi pieminēt, ka lai nokļūtu atpakaļ ir tikai viens prāmis 17:00 no Agia Roumeli ostas austrumu piestātnes. Ar prāmi jānokļūst Sougia, no kurienes atpakaļ uz aizas ieeju Xyloskalo (Omalos) nogādās autobuss (-i).

No Retimno un Chanias tiek piedāvātas vairākas iespējas nokļūt uz Samarijas taku ar tūristu autobusu, taču neiesaku, ja ir sava automašīna. Tad ir daudz vairāk brīvības organizēšanā un sanāk krietni lētāk. No mūsu mājas līdz pārgājiena takas sākumam (Samaria Gorge Trailhead, Μονοπ. Φαράγγι Σαμαριάς, 730 11, Greece) ir 110km un 2h braukšanai.

Visi esam no rīta organizēti un pēc īsām brokastīm izbraucam ap 7:40. Pirms 10:00 esam galamērķī, kaut gan ceļā sāka mākt bažas, jo bija ļoti maz mašīnu, kas dotos turp (lai arī ceļš ir plats un labi izremontēts priekš autobusiem). Samarijas Nacionālais Parks mēdz būt slēgts laika apstākļu dēļ (pārāk liels karstums, paaugstināta ugunsbīstamība, vētra un negaiss, nogruvumu draudi utml.). Autobusi brauc vēl agrāk, lai būtu iespēja maršrutu veikt lēnākā solī ar ne tik labu fizisko sagatavotību. Mums viss ir kārtībā, novietojam automašīnas pirms maksas stāvietas, un dodamies sarūpēt biļetes atpakaļceļam. Kafejnīcā pie stāvvlaukuma ir biļešu tirdzniecības punkts, kur visērtāk var nopirkt biļeti uz prāmi No Agia Roumeli uz Sougia (11 EUR), kā arī biļeti autobusam no Sougia atpakaļ uz mašīnas stāvvietu (4,80 EUR; autobusi tiek nodrošināti pēc vajadzības, atkarībā no nopirktā biļešu skaita un atiešanas laiks ir pakārtots prāmja pasažieru ierašanās laikam). Par šīm iespējām biju interesējies internetā, taču nav nepieciešams, cenas tādas pašas, var tikai “iekrist“ ar laika apstākļiem. Ja nu ir kādas šaubas vai jautājumi, labāk piezvanīt parka administrācijai iepriekš: +30 2821045570

Pēc visu jautājumu noskaidrošanas atpakaļceļam, taisam kopbildi un plkst. 10:10 sākam soļot pa iezīmēto taku lejup.

Pirmo stundu ceļš ved diezgan strauji pa serpentīnu lejup. Ik pa brīdim ir kāda skatu vieta un atpūtas vietas.

Arī tualetes ir nodrošinātas visa ceļa garumā. Ļoti tiek domāts par ugunsdrošību. Periodiski ir pieejams dzēšanas aprīkojums, lai cilvēki varētu palīdzēt novērst ugunsnelaimi pirmssākumos. Smēķēšana ir atļauta tikai atpūtas vietās. Ik pa brīdim satiekam parka reindžerus, kuri uzrauga kārtību un nepieciešamības gadījumā (savainojums vai kāda veselības liksta) palīdzēs izkļūt no parka teritorijas ar zirgu palīdzību.

Kad stāvākā kāpiena daļa pieveikta, ir pamanāmas cilvēku nevainīgās izklaides brīvā dabā.

Pēc debespušu virziena, sākumā jāvirzās ir pa kalna nogāzi austrumu virzienā (stāvākā daļa). Pirmā kultūrvēsturiskā pieturvieta ir sena svētā Nikolaja (Agios Nicolaos), kur ieturam kādu našķu pauzi.

Baznīca ir autentiski atjaunota, taču durvis slēgtas.

Daži praktiski padomi ērtākam pārgājienam – Ceļš ir pietiekami garš un kaut ko uzkost gribēsies, taču nest smagu somu visu dienu saules svelmē nudien nav ērti. Man patika, ka paņēmu līdz kādu spēka batoniņu un riekstiņus. Ūdens šeit ir pieejams visa ceļa garumā, tāpēc vajadzīga ir tikai neliela tukša pudelīte, kuru uzpildīt ūdens ņemšanas vietās, kuras ir speciāli atzīmētas. Apavus visur iesaka tikai pārgājienu tipa. Te atkal katram pašam ir jāizvērtē savas spējas, jo visu dienu puszābakos arī  nebūs patīkami. Ir jārēķinās, ka iešana praktiski visu laiku ir uz leju, nedrīkst aizrauties tikai ar aizas klinšu skatu baudīšanu. Jāredz ir kur soli spert, te ir vieni akmeņi un izmežģīt potīti vai sasist kājas pirkstiņu var acumirklī. Tai pat laikā nekā bīstama te nav, tikai jākontrolē sevi. Sandales ar stingrāku purngalu ir ļoti labas, cilvēki gāja arī ūdens čībās.

Tālāk taka lēnām pagriežas dienvidu virzienā uz jūru. Vēl kāds kilometrs pa mežu ar varen skaistiem dabas skatiem.

Visapkārt kalni, kalni un kalni. Un te parādās civilizācija – Samārijas ciems, no kura pēdējie iedzīvotāji tika pārvesti tikai pagājušā gadsimta 60-70-ajos gados.

Ciems atrodas apmēram pusceļā. Ceļš līdz jūrai paliek lēzenāks un aiza šaurāka. Dabas ainavas pārņem stāvās klintis, kas iekrāsojas visdažādākajās krāsās, kuru spēli pastiprina saules stari.

Šis ir iespaidīgākais pārgājiena nogrieznis. Šaurākā vieta ir tikai 3m plata (Iron Gates). Te nu ir vieta, kur neviļus pats sevi pieķeru, ka kakls paliek stīvs visu laiku apbrīnojot stāvos klinšu skatus.

Varētu teikt, ka galvenā pārgājiena daļa ir veikta. Vēl kādi pāris kilometri un kājām veicamā distance beidzas. Pēdējos 2km izveicīgi vietējie uzņēmēji piedāvā veikt ar busiņu (2 EUR). Busiņi gan ļoti nožēlojamā tehniskā stāvokli, jo labu gabalu iepriekš dzird tos pārvietojoties (čīkstot un grabot). Mēs gan to uzskatījām zem sava goda – nesasniegt galamēŗki paša spēkiem. Ceļš pēc parka pa Agia Roumeli ciema ielām ir glīti sakopts un interesanti arī pavērot vietējo sētas, kurās mīt mājdzīvnieki un zied skaistas puķes.

Ciemā ierodamies 15:10 (precīzu laiku konstatēju no fotogrāfiju uzņemšanas datiem). Sanāk, ka ceļā esam bijuši precīzi 5 stundas. Tas ir gājiens normālā gaitā ar daudzām foto un vairākām atpūtas pauzēm. Esam precīzi, kā plānojām iepriekš, lai paspētu izpeldēties un paēst pilnvērtīgas pusdienas vietējā tavernā pirms prāmja.

Pludmale ne ar ko sevišķu neizceļas. Ja nu vienīgi ar tumši pelēkām smiltīm, kuras saulē pamatīgi uzkarst. Basām kājām pastaigāt nevar. Taču ūdens, kā jau Krētā, ļoti dzidrs un tīkami atsvaisdzinošs.

Krogu izvēle diezgan liela, ņemot vērā pieticīga izmēra ciemu. Tomēr laiks līdz prāmim ir ierobežots un pludmales tavernu pieņemam par labu esam. Cenas vidējas un ēdiens garšīgs. Pamatēdienu menu atnes mums gandrīz uzreiz, vienīgi speciāli grillētā porcija nedaudz aizkavējas, bet oficiants saprot visu un iepako ēdienu līdzņemšanai uz prāmja klāja.

Prāmis uz Sougia atiet no austrumu piestātnes. Vēl kādi 500m jānoiet līdz pludmales otram galam. Un pēc pusdienu pauzes visi sajūt, ka diena ir aktīvi pavadīta, kājas jūt nogurumu, jo ejot uz leju nodarbināti ir citi muskuļi, kas ikdienā. Nostaigāti, lēkājot pa akmeņiem, ir savi 18km.

Kapteinis jau iepriekš signalizē kuģa tauri. Lai arī mēs uzkāpām uz klāja pēdējā brīdī, tomēr vēl bija vairāki “aizķērušies” tūristi un gandrīz pusstundu kavējamies.

Sougia piestājam ar nokavēšanos, taču, protams, nekas slikts nav noticis. Krastā stāv vairāki autobusi, kas pacietīgi gaida pasažierus no prāmja. Personāls palīdz veikli sadalīt cilvēkus vajadzīgajos autobusos – kurš uz Chaniu, kurš atpakaļ uz mašinu stāvvietu Xyloskalo.

Autobuss, ar kuru braucam, ir krietni lietots. Taču vadītājs ir apbrīnojami veikls šajos serpentīnos un pēc 40 minūtēm esam atpakaļ pēc savām mašīnām.

Nu var teikt, ka diena ir izdevusies perfekti. Pāris stundas brauciena pa labu ceļu un atrgriežamies naktsmājās.