9. septembris. Mostamies jau pazīstamā hostelī Tbilisi. Saimnieks ar patiesu prieku mūs vakarā sagaidīja un ieteica mums Kahetijas īsās apceļošanas iespējami labākos maršrutus. Šai Gruzijas daļai esam atvēlējuši divas dienas sava ceļojuma. Pēc rīta kafijas un saimnieka instruktāžas par apskates objektiem un taksometru izcenojumiem, tiekam aizvesti uz tuvāko metro staciju Rustavelli laukumā. Vieta, no kurienes atiet gan maršutnieki, gan taksometri Kahetijas virzienā ir Issani metro stacijas apkārtne. Lai brauktu ar Tbilisi metro ir jāiegādājas elektroniskā karte, līdzīgi kā mums Rīgā. Par karti jāiemaksā depozīts 2 lari, ko vēlāk var atgūt, taču jāsaglabā pirkuma čeks un jāuzrāda pase. Visai sarežģīts pasākums, bet mums viss sanāca. Ar vienu karti var braukt neierobežots skaits cilvēku, tikai jāiemaksā vajadzīgais kredīta lielums. Brauciens metro vienai personai maksā 0,50 lari, bet tas ir ļoti ērts pārvietošanās veids, jo Tbilisi dienā valda ievērojami satiksmes sastrēgumi.
Iznākot no metro stacijas, taksisti mūs ātri atpazīst kā tūristus, un piedāvājumu nokļūt Telavi netrūkst. Vienojamies par mums jau zināmo cenu 40 lariem. Braucam pa ainavām bagātāko ceļu pāri Gambori kalnu pārejai 1640 m virs jūras līmeņa. Skati gan nav vairs tik elpu aizraujoši, kā kalnos Svanetijā, taču dabas skaistums vienalga ir fantastisks.
Neaizbraucot līdz Telavi, sarunājam taksistu iebraukt un piestāt pie Šuamta klostera. Esam tur diezgan agri, jo citu tūristu vēl nav. Kāda vietējā mūķene laipni mūs iepazīstina ar klostera vēsturi un izrāda nozīmīgākās relikvijas, kārtējo reizi uzsverot ļoti augsto gruzīnu garīdzniecības kultūru.
Pēc īsas ekskursijas klosterī, esam nokļuvuši Kahetijas galvaspilsētas Telavi centrā. Precīza ceļojuma plāna mums nav, jo pieredze jau ir, ka Gruzijā viss vienmēr nokārtojas pat labāk nekā iecerēts. Un burtiski pēc pāris minūšu pastaigas pa pilsētu, mūs angliski uzrunā kāds vietējais, kas piedāvā mums gan gida, gan taksista pakalpojumus. Vēlāk arī salīgām palikt pie viņa pārnakšņot. Lielākam komfortam Telavi ir pieejamas arī ekskluzīvas viesnīcas, kā, piemēram, Scuchmann Wines Chateau. Mūsu jaunais aizgādnis runā arī krieviski un tiešām ir lielisks gids un sarunu biedrs. Tā mēs kādā viņa ieteiktā krogā, ieturot vēlās brokastis vai agrās pusdienas ar varen gardajiem hinkaļiem, apspriežam ceļojuma maršrutu, kurā uzsvars likts uz vīna darītavām un izcilākajām Kahetijas baznīcām.
Sākot mūsu ekskursiju, apskatām Telavi pilsētas dabas lepnumu: 900 gadus veco čadari (kalnu kļava) koku. Tā augstums ir kādi 40 m, bet stumbra perimetrs – 12 m. Iespaidīgi.
Tālāk dodamies uz mūsu Tbilisi hosteļa īpašnieka ieteikto Telavskij Maranij vīna rūpnīcu, taču neesam precīzi izpildījuši visus vizītes nosacījumus, un uzreiz mūs nevarot pieņemt. Vajadzēja Telavi ofisā – degustāciju zālē Erekli laukumā pieteikt ekskursiju. Mūsu pavadonis neliek mums par niekiem satraukties, jo vīna darītavas šeit ir daudz. Ne visu darītavu saimnieki ir atsaucīgi ekskursijām, un mums vienalga nebūs tik daudz laika apskatīt visas. Braucam uz kādu privātu darītavu Shumi. Tā dibināta salīdzinoši nesen, 2001. gadā, bet ļoti gaumīgi sakoptā vidē ar bagātīgu muzeja ekspozīciju.
Ekskursija vīna darītavā ir bez maksas un vietējā gida pavadībā, kas rezultējās ar labāko produktu degustāciju. Esam viņam ļoti pateicīgi par izsmeļošo stāstījumu un atbildēm uz mūsu jautājumiem. Noslēpumā nepalika arī čačas radīšanas noslēpumi. Nesenā pagātnē bijām līdzīgos pasākumos Horvātijā un Itālijā, taču tik sirsnīgu uzņemšanu nekur nebijām piedzīvojuši. Turpat darītavas dārzā tiek audzētas vairāku desmitu vai pat simtu vīnogu šķirnes, kuras drīkstam droši pagaršot.
Arī vīnu degustācija ir lieliska. Mūsu secinājums, ka šādā, ne pārāk lielā darītavā, vīns tiek darināts vairāk personīgi un ar lielāku rūpību, jo savu vietu nežēlīgajā alkohola tirgū var iekarot tikai ar izcilu produkciju, ko pierāda daudzie apbalvojumi starptautiskos vīna konkursos.
Neesmu vīnzinis, taču manā vērtējumā vīni bija perfekti. Vēl šīs darītavas lepnums ir alkoholisks dzēriens Zigu, kas darināts no divām vīnogu šķirnēm, desmitgadīga konjaka un čačas, kas piecus gadus izturēts ozolkoka mucās. Bet es gan tomēr ieteiktu viņiem pieturēties pie klasiskām vērtībām – vīna un konjaka, kurus mēs arī iepirkām mājās vešanai. Latvijā atgriežoties, vīnu augstu novērtēja draugi. Sazinoties ar Shumi vīna darītavu, tika atrasts importētājs un reizi pa reizei pērkam šo vīnu arī vietējā tirgū.
Mūsu ceļā uz nākošo vīna darītavu ir Kahetijas reģiona karaliskā pils Gremi. Šeit XVI gadsimtā bija Kahetijas galvaspilsēta un karaļa mājvieta.
Pilī ir apglabāts tās dibinātājs Karalis Levans. Saglabājušies ir arī daudz tā laika sadzīves un kara priekšmeti, kas apskatāmi nelielā pils muzejā. Arī intīmā „sirsniņmājiņa” tiem laikiem šķiet pietiekoši labi aprīkota.
Apskatāmi ir pils saimnieku portretu gleznojumi. Iepriekšējā vīna darītavā iegūtā informācija par vīna radīšanas tradīcijām Kahetijā ir noderīga pils saimniecības telpu apskatē. Vīna darīšana ir neatņemama un nozīmīga gruzīnu tautas kultūras sastāvdaļa. Pašsaprotami, ka katrā pilī ir jābūt savai darītavai ar apjomīgiem pazemē ieraktiem vīna traukiem (kveriem) to raudzēšanai.
Gremi bija vēsturiski nozīmīgs centrs Zīda ceļa laikā, taču Osmāņu kara laikā persieši pilsētu nopostīja un galvaspilsētu pārcēla uz Telavi.
Patiesībā šajā apvidū vēl ir ļoti daudz vēsturisku celtņu: Alaverdi katedrāle, Nekresi un Bodbe klosteri, Ujurmu cietoksnis, kā arī daudzas nelielākas, bet ne mazāk interesantas vietas. Šī ceļojuma laikā nevarēsim visur pabūt, bet jāatstāj arī mērķi nākotnei.
Nākošais mūsu apskates objekts ir Kindzmarauli vīna rūpnīca Kvareli pilsētā. Jā, šo vietu jau es saukšu par rūpnīcu. Tai ir tradīcijām bagāta un vīnu pasaulē pazīstama biogrāfija, dibināta XVI gadsimtā. Arī šeit mums samaksa par ekskursiju un degustāciju netiek prasīta.
Rūpnīcas teritorija ir liela. Ieleja, no kurienes zemniekiem tiek iepirktas vīnogas ir 400 ha. Tagad ieleju un darītavu sauc tajā esošās upes vārdā: Duruji valley. Duruji upe ir pārbagāta ar minerāliem un tajā nedzīvo zivis, taču vīnogulāji aug izcili. Vīnu garšas smalkās nianses slēpjas tieši zemes un ūdens minerālos, kurus vīnogas uzņem savā nobriešanas periodā.
Klausoties gida stāstījumā, izstaigājam rūpnīcas pagrabus un degustāciju zālē mūs sagaida vīnzinis speciālists, kas skaidro mums vīnu garšu nianses. Šoreiz gan neesam vienīgie dalībnieki. Vēl ir paprāvs pulks citu tūristu, pārsvarā krieviski runājošo. No paprāvā dalībnieku skaita saskatāmies ar kādu inteliģentu krievu, kura domas un vērtējums ir līdzīgs mūsējam, ka mazākās darītavās galaprodukts ir augstvērtīgāks. Taču tas noteikti katram ir jāizvērtē personiski.
Apmeklējums, protams, beidzas ar veikalu. Mūsu uzmanību šoreiz vairāk piesaista vietējā ražojuma konjaki. Tik spēcīga garšas buķete nav ne Henessy, ne Otardam.
Diena tuvojas vakaram un lemjam gluži līdz tumsai neievilkt mūsu ekskursijas. Mūsu šoferis ved mūs atpakaļ uz Telavi, kur pie viņa arī nakšņosim. Ceļā ieraugam it kā pašsaprotamu Gruzijas ainavu: aitas uz ceļa. Taču piebildīšu, ka izbraucot cauri lielākai šis valsts teritorijas daļai, šos mājdzīvniekus neredzējām. Aitkopība ir Kahetijas reģiona īpatnība.
Pirms ierodamies šī vakara galamērķī, apmeklējam Telavi tirgu. Tur mūsu šīvakara namatēvs iepērk svaigus produktus vakariņām, un mēs arī nevaram atturēties nenopērkot vietējās delikateses – augļus.
Tirgotāji mūs patīkami pārsteidz ar mārketingu. Uzzinot, no kurienes esam, ātri tiek pievienoti latviski tulkojumi bagātīgajam garšvielu klāstam. It kā sīkums, bet patīkami.
Tā kā līdz mūsu ceļojuma beigām vēl ir pāris dienas, tad sevišķi ar „suvenīriem” uz mājām neaizraujamies. Taču nenoliedzami, ka vieni no vērtīgākajiem pirkumiem mājās vešanai ir garšvielas, kuras šeit ir īpaši aromātiskas un lētas, čurčellas ( vietējie dabīgie „snikeri”) un kaltēto augļu plāksnes.
Shopings ir galā un ierodamies viesmīlīgajā namā. Šeit mūs pārsteidz vietējo iedzīvotāju skarbie sadzīves apstākļi. Esam sausuma periodā, kad vairāk kā divas nedēļas lietus nav bijis. Dzeramais ūdens tiek pieslēgts tikai reizi trijās dienās. Tad nu arī jāsavāc pietiekoši ūdens krājumi.
Pēc vakara sarunām skaidrs, ka vērtību skalā viņiem daudz augstāk tiek stādītas cilvēku savstarpējās attiecības nevis eiroremonts. Galds mums tiek uzklāts lielisks un mājas vīna krājumi arī šķiet neizsīkstoši. Kā teikt: neskati vīru no cepures, vai māju no izskata. Guļamistabas mums tiek ierādītas plašas un retro mēbeļu aprīkotas, no loga var saplūkt nobriedušus lazdu riekstus.
Leave a Reply