Noderīgi Fakti, Dodoties uz Arlberg Ieleju

• Sonnenkopf

Sonnenkopf arēna ir nošķirta no pārējā milzīgā Arlberg kompleksa. Ērta piekļūšana no Vācijas puses, sevišķi uz nedēļas nogales brīvdienām, jo šeit ir nopērkama atsevišķa slēpošanas karte tikai šim kūrortam, kas ir krietni lētāka par kopējo Arlberg biļeti. Taču slēpot šeit visu nedēļu būtu stipri par garlaicīgu, tāpēc arī mēs apmierināmies ar vienas dienas apmeklējumu.

Trases ir iezīmētas daudz, bet tās ir pašauras. Pacēlāji arī krietnu laiku nav pieredzējuši modernizāciju. Tai pat laikā cilvēku nav daudz un slēpošanas – snovošanas iespējas gana lielas.

• Stuben

Stuben pilsētiņa ir ski-busu galapunkts. No Klosterles bez pārsēšanās tālāk netiek. Bet ar to pietiek, lai nokļūtu milzīgajā kūrortā. Protams, katra paša ziņā ir saplānot savus slēpošanas maršrutus, jo, piemēram, lai nokļūtu uz Warth un atpakaļ, būs pamatīgi jāsaspringst, vai arī no daudzām labām trasēm jāatsakās. Pašā Stubenā trases nav diez ko izcilas.

Jaunais Albonabahn II ved uz „nekurieni”. Tālāk ir tikai viens vecs divvietīgs beņķinieks, un lejā arī ved divas līdzīgas trases 105. un 106., kas vietām ir ideāli platas un baudāmas, bet tālāk knapi izbraucamas pa 3m šauru taku. Jādomā, ka nākotnē šeit ir plānotas vēl kādas jaunas trases un pacēlāji, citādi investīcijas ir nesaprotamas.

Pavisam citādi ir ar otra virziena pacēlāju Flexenbahn, kurš šosezon ir atklāts un ir vitāli svarīgs, lai savienotu St. Anton ar Zurs. Arī jau iepriekš esošais 6-vietīgais beņķinieka pacēlājs no Rauz uz St. Anton ir pieprasīts un izmantots. Līdz ar to arī tam lejupvedošā 100. trase, lai arī zilā, tiek vairāk izbraukāta un vakaros pat pamatīgi sadzīta.

• Christoph, St. Anton un St. Jakob

Tālāk jau St. Christoph, St. Anton un St. Jakob trases un pacēlāji ir vienlīdz labi. Pat grūti izcelt kādu par labāku, jo visas ir gana platas, labi sakoptas un cilvēku pārpilnību nekur nejūt. Arī melnās trases ir tādas „pelēkas”, labi sakoptas un ar baudu slēpojamas. Vienīgi 30. trase mums bija atstāta novārtā un patiktu mogula cienītājiem. Varbūt, ka tā ir arī domāts, bet iespējams, ka pēc lielajiem sniegputeņiem vēl visu nepaspēja sakopt.

St. Anton trases otrpus ceļam ir vērts izbraukt pēcpusdienā, jo tad tur ir saulīte. Mums drusku pietrūka laiks, un izbraucām tikai 1.-6. trasi. Vēl pēc 15:00 tur bija atrodama „vafelīte” uz trases. Cilvēku pavisam maz, bet trases superīgas!

Ar lielo gaisa tramvaju uz Vallugu ir noteikti jāuzbrauc vismaz vienu reizi, jo skats no augšējās skatu platformas ir brīnišķīgs. Nokļūšana pašā kalna spicē ir ar vecu 5-vietīgu gondolu. Nekāda modernizācija šajā virzienā nenotiek tāpēc, ka no pašas augšas lejā noslēpot nevar un uz skatu platformas ir ierobežots apmeklētāju skaits, kā arī laika apstākļi ne tik bieži ļauj nokļūt pašā augšā.

Slēpošana no lielā vagona lejā ir pa diezgan šauru 92. trasi, taču var arī lieliski baudīt neskarto sniegu pa iezīmētajām nogāzēm 86. – 90. Iespējas slēpošanai un snovošanai St. Antonā ir milzīgas.

Maza saimnieciska piebilde, ka St. Antonā mašīnas stāvvietas ir par maksu, lētāko mums izdevās atrast par 7 eur.

• Zurs

Zurs trašu apmeklējumam izvēlamies atsevišķu dienu. Atstājam mašīnu tuvākajā stāvvietā Stubenā (bezmaksas) un ar 3 pacēlājiem esam Zurā. Lai arī rindu nav, tomēr pārbrauciens aizņem krietni vairāk par pusstundu; ar visām rīta „tekošajām darīšanām” sanāks visa stunda. Tālāk jau var izvērsties. Iesācējiem platas un labi koptas zilās trases ar vienmērīgu un optimālu slīpumu. Sarkanās trases ir nedaudz stāvākas, izcilas ātrai, tehniskai slēpošanai, taču mūsu favorīts ir melnā 154., kuru man gribētos drīzāk saukt par ķiršu sarkanu. Praktiski visas trases ir saulītē, jo tuvumā nav augstu klinšu grēdu, kas mestu ēnu.

Visa trasēm pieguļošā apkārtne ir perfekti piemērota “frīraida” slēpošanai, ko vairums arī izmanto. Snovbords ir izgājis no modes, varbūt tikai kādi 5…10% bija ar dēļiem. Vairākuma ekipējumā ir platākas “frīraida” slēpes.

Visā Arbergā diezgan raksturīgi dzirdēt angliski runājošus tūristus, daudzus no Amerikas, kas speciāli brauc šurp tieši šī mežonīgā, svaigā sniega slēpošanas iespēju vilināti.

Dažos vārdos arī par neveiklām vietām šajā pusē.

Ja no Seekopf nobrauciet uz otru pusi uz 6-vietīgo beņķinieku, tad atpakaļ sarkanā 144. trase beigās pārvēršas par pilnīgu pļavu un dēļotājiem vairāki simti metru jāpastaigājas līdz tuvākajam pacēlājam. Tāpat arī ar veco 2-vietīgo pacēlāju, kas kalpo par galveno savienojošo posmu starp Zurs un Lech. Normāli no turienes (Madloch augšas) ir doties Zug virzienā pa 170. nogāzi, kas ir labi sakopta. Atpakaļ iezīmētā 165. trase dažās vietās izbeidzās un pāris vietās ir jāuzkāpj kalnā un jāizslēpo caur klintīm, lai atgrieztos atpakaļ Zurā.

• Lech

Lai maksimāli iepazītu Lech trašu piedāvātās iespējas, no rīta braucam līdz Zurs autostāvvietai (bezmaksas) un pa tiešo dodamies Zug virzienā (Seekopf – Madloch – 170. Nogāze – Zug). Rīta agrumā saulīte vēl nav uzspīdējusi uz 170. nogāzes, tāpēc tur liekas vēsāks un cietāks, bet nav arī ledains. Toties no Zug ar 2-vietīgo pacēlāju nokļūstot Lechā, esam slēpotāju Paradīzē – saules pielieta, bezvēja ieplaka augstu kalnā, ar platām, perfektām trasēm, kā arī neaptveramu beztrašu nobrauciena iespējām, kur var samērā viegli izvairīties no slēpju skrāpēšanas uz akmeņiem.

Lai arī uz pilsētas pusi trases iezīmētas zilas, patiesībā tās ir daudz tuvāk kārtīgi sarkanam apzīmējumam. Galvenais, ka ir sakoptas, ļoti platas, visas dienas garumā neveidojas nekādi pampaki vai ledus atsegumi.

Jāpiezīmē, ka arī paradīzē mēdz būt trūkumi, vai, pareizāk sakot, nepilnības. Pa visu milzīgo slēpošanas teritoriju ir ļoti maz un nelieli krodziņi, kur pusdienlaikā atvilkt elpu, noķert kādu saules pigmenta devu un izbaudīt kādu dzērienu vai uzkodu. Var saprast, ka tieši tāpēc tie ir gana dārgi, taču, lai arī saules netrūkst, terašu saules peldēm un dzērienu badīšanai nav, vai ļoti mazas. Likumsakarīgi, ka, lai iekļūtu tur, ir jārēķinās ar lielu gribētāju skaitu, un ilgāka pasēdēšana tiks ierobežota ar apkalpojošā personāla laipniem atgādinājumiem par papildus pasūtījumu veikšanu vai citu apmeklētāju aizrādījumiem.

Lai no Lech atgrieztos Zurā, ir jāuzbrauc Rufikopf virsotnē ar lielo gaisa tramvaja vagonu. Kalna galā ir izbūvēta skatu platforma ar tālskati, kurā iezīmētās redzamās apkārtnes kalnu virsotnes ar to augstumu. Skaisti ir redzēt apsnigušās klinšu smailes no augšas.

Atceļā uz Zurs sākumā biedēja kartē iezīmētā ļoti garā zilā 185. trase, jo jau pa sarkano trasi iepriekš sanāca kāpt pret kalnu. Taču šeit viss ir kārtībā. Trase nav tik gara, kā kartē izskatās un slīpums arī ir pietiekošs visā tās garumā. Un uzbraucot jau ar pirmo pacēlāju Zurā, var aizslēpot uz jebkuru pilsētiņas vietu. Tā kā plānojot atceļu, var arī ilgāk palikt Lech saules ieplakās.

• Warth

Pēdējais slēpošanas reģions mums atlicis Warth. Lai arī par to gūtu pilnvērtīgus iespaidus, no rīta braucam līdz Lech pilsētiņai, no kuras slēposim tālāk. Ar mašīnu ziemas laikā ceļš no Lech uz Warth ir slēgts (vismaz mums bija). Iepriekšējā dienā jau ceļu turp izpētījām. Mašīnu atstājam Oberlech stāvvietā (ar slēpošanas karti bezmaksas). No turienes ar diviem pacēlājiem līdz savienojošai gondolai Auenfeldjet. Turp braucēji esam mēs vienīgie, uz Lechu gan pacēlājs pilns.

Pārceļoties uz blakus kalnu viss izskatās ļoti labi: gan trases labas, gan cilvēku nav daudz. Sākumā izbraucam trases Shrocken virzienā, trases lēzenas, bet ļoti skaisti dabas skati un cilvēku nav gandrīz nemaz.

Tad sākam apgūt nogāzes Warth virzienā un viss kļūst skaidrs. Tā ir ziemeļu puse un no rīta visas trases ir ēnā (sevišķi jau janvāra sākumā). Nevaru neko sliktu teikt par trasēm šeit. Tieši otrādāk, visas melnās trases ir labi sagatavotas. Ir gan šaurākas nekā Lechā, taču cilvēku ir pavisam maz un izbaudīt gravitācijas spēka radīto ātrumu trasē var uz pilnu. Mēs pakļāvāmies laika apstākļu vilinājumam. Pa reizei izbraucot Warth galvenajās trasēs, atgriežamies Lechā, kur saulīte vilktin velk atpakaļ. Ir pēdējā diena un izbaudām šo kalnu un saules burvību.

Jāatzīst, ka tieši slēpošanas iespēju un kvalitātes ziņā Arlberg kūrorts ir vislabākais no ļoti daudzajiem, kur esam bijuši! Un izklaides iespējas neviens krogs, ne klubs nevar sniegt tik emocionālas, kā pozitīvu draugu pulks. To ne par kādu naudu nopirkt nevar. Paldies visiem ceļabiedriem!!!

• Kopsavilkums par iespaidiem un izmaksām:

Dzīvojām 11 cilvēki noīrētā 14-vietīgā mājiņā Klosterlē no 14. līdz 21. janvārim. Izmaksas par dzīvošanu tāpēc nedaudz lielākas, kā, ja būtu visas vietas aizpildītas. Bet līdz ar to arī daži plusi.

137 eur                   Dzīvošana apartamentā 7 dienas, ieskaitot tūristu nodokli

262 eur                   Pacēlāja karte visai Arlberg ielejai pieaugušajam 6 dienām

50 eur                     Pārtika (arī no Latvijas līdzi paņemtā) un visi dzērieni (arī alkohols)

60 eur                     Ceļa izmaksas, braucot ar savu 8-vietīgu busu

18 eur                     Veselības apdrošināšana ziemas sportam uz ceļojuma laiku

Papildus uz kalna, protams, ka kādam dzērienam un Austriešu štrūdelei vēl tika vidēji iztērēts ap 50 eur. Šī summa, protams, var būt visvairāk mainīga, taču mazajās pusdienās uz kalna pilnīgi pietiek ar līdzi paņemto maizīti + iegādātu dzērienu, jo vakarā mājiņā tiek gatavotas supergaršīgās kalnu zupas ar uzkodām visa vakara garumā.

Nedēļas atpūta, ceļojot pašiem, slēpojot vienā no Austrijas lepnākajiem un dārgākajiem kūrortiem Arlberg, maksā vismaz 577 eur. Nav lēti, bet tas ir tā vērts!!!