Iepriekš jau daudz dzirdēts par šo Eiropas Dienvidrietumu zemes malu, kuru apskalo Atlantijas okeāns, taču par mūsu vasaras ceļojuma galamērķi to izvēlējāmies tikai šogad, 2018. gadā. Zināmā mērā šis ceļojums bija nedaudz atšķirīgs no visiem iepriekšējiem, jo kopā bijām 10 ceļotāji (viens bērns 7g) un ne viss tika veikts kopīgi, taču tai pat laikā pilnīgi demokrātiski.
Lai ceļojums izdotos un būtu maciņam pieņemams, sākām tā plānošanu jau agrā pavasarī. Sevišķi aktuāli tas ir ar aviobiļetēm. Iegādājoties tās laicīgi, varējām ietaupīt ievērojamus līdzekļus, arī apartamenti ir pieejami daudz lielākā izvēlē un par demokrātiskām cenām. Maksimālais atvēlētais ceļojumam laiks ir divas darba nedēļas septembrī. Te izvēli ietekmē arī pieejamie avioreisi un to cenas. Lielākā mūsu grupas daļa izvēlējās sākt ceļojumu no otrdienas, 11.septembra, ar tiešo reisu no Rīgas uz Lisabonu. Taču mēs ar Sandru izlēmām izbaudīt pieejamās brīvdienas pa maksimumu, sākot ceļojumu jau sestdienas rītā, 8.septembrī.
Tā 7:30 jau izlidojam ar AirBaltic uz Milānu (MXP), kur pēc grafika mums ir kāda 1,5 stunda līdz nākošajam lidojumam 10:50 ar TAP Portugal uz Porto. Laiks lidojumam ir lielisks un ir tā reize, kad no augšas varam vērot Alpu kalnus, kur paši ziemā slēpojam.
Nu ļoti vareni un iespaidīgi ir kalni. Tikai dažas ielejas ir cilvēku apdzīvotas, citviet tikai kalnu varenība un nepieejamība. Pārvietojoties pa sauszemi tā pat nešķiet, bet no augšas labāk redzams.
Arī gaisa ceļš uz Porto veda pāri Alpiem, tikai Francijas daļai. Brīnišķīgs laiks un brīnišķīgi skati. Lai arī lidojums ar Portugāļu aviokompāniju mums maksāja vairāk kā uz pusi lētāk nekā AirBaltic pakalpojums, taču biļetes cenā bija iekļautas uzkodas, kafija un dzēriens. Sīkums, bet patīkami.
Kā plānots, Porto ierodamies pēcpusdienā 12:30. Mums par labu ir arī divu stundu laika starpība starp Rīgu. Iepriekš jau izpētījām, ka lidosta atrodas ārpus pilsētas, taču ir ļoti ērti nokļūt tur ar metro. Biļešu iegādei ir izvietoti automāti un, pilsētas viesu ērtībai, padomu angļu valodā sniedz vairāki konsultanti. Tā bez sarežģījumiem braucam metro vagonā un vērojam skatus pa logu, kas nebūt nav ļoti krāšņi. Ārpus centra metro ir virs zemes un piepilsētas rajonu arhitektūra nav diez ko glīta, jāsaka pat krietni noplukusi.
Pēc nepilnas stundas jau esam centrā, kur jau ir vērojamas pavisam citas ainas. Mūsu rezervētais apartaments ir nelielā viesnīciņā pilsētas centrā netālu no vēsturiskās Sao Bento dzelzceļa stacijas.
Vēl ar visām somām ieskatāmies šajā stacijas ēkā, kas patiesi ir arī apskates objekts. Šeit ir arī galapunkts lielākai daļai piepilsētas vilcienu, kuru pakalpojumus mēs arī plānojam izmantot vēlāk.
Nokļuvuši līdz mūsu tuvāko 3 dienu nakšņošanas vietai, tiekam laipni uzņemti (tiesa saimnieks runā tikai portugāliski, bet saprasties nebija grūtības). Istabiņa neliela, sanitārais aprīkojums pilnīgā kārtībā, pat maziņš televizors ir. Skats uz iekšpagalmu nav izcils, taču mazāk trokšņu no pilsētas naktsdzīves.
Nedaudz atsvaidzinājušies no garā ceļa, dodamies ekskursijā uz pilsētu. Centrs ir tepat un kā pirmais ievērojamākais objekts mums ir Ponte Luiz I dzelzs tilts divos līmeņos. Apakšējais līmenis ir autotransportam un augšējais ir atvēlēts metro un kājāmgājējiem. Te gan metro netraucas milzīgā ātrumā, bet mierīgi šķērso tiltu lēnām un netraucējot neskaitāmos tūristus, kas iecienījuši šo vietu fotouzņēmumiem.
Skats no tilta uz vecpilsētu ar tās krasta promenādēm un dakstiņu jumtiem ir brīnišķīgs. Diemžēl pavisam blakus šim vēsturiski ievērojamam objektam ir arī pamesti un sabrukuši īpašumi. Acīmredzot, tāpat kā Rīga, pilsētas dome netiek galā ar privātīpašuma sakārtošanu.
No tilta noskatām arī vietu pusdienu ieturēšanai Douru upes kreisajā krastā pie vēsturiskajiem vīna pagrabiem vienā no daudzajiem ielu restorāniņiem.
Protams, ka pasūtam dažādas zivis. Nosaukumus pat neatceros, zinu tik, ka populārākā un es pat teikšu viena no garšīgākajām bija stavrida. Vēl jo vairāk, vietējie augstāk vērtē mazāka izmēra stavridas, pretēji mūsu uzskatiem.
Uzņēmuši spēkus, nolemjam doties pa labā krasta promenādi uz okeānu. Galu galā īsta okeāna krastā vēl nav sanācis stāvēt, lai arī vairākas jūras redzētas. Pilsētas centra arhitektūras apskatei mums vēl būs laiks. Līdz bākai ir kādi 6 km. Lieliska iesildīšanās turpmākajiem maršrutiem.
Tiesa, promenāde nav izbūvēta visā garumā no pilsētas centra līdz okeānam, pāris vietās iznāk iziet arī pa kādai šaurai pilsētas ieliņai. Tuvojoties upes ietekai, krastmala ir arvien vairāk gājēju un velosipēdistu iecienīta atpūtas vieta.
Gar krastu rosās makšķernieki un ūdenī netrūkst arī profesionālāku zvejas lietpratēju. Lai arī zivis šeit nav lētas, man uzmanību piesaistīja kāda neliela zvejas laiva ar izvilktu tīklu, kur zivis šķiet tika atstātas kaiju barībai.
Lai nu kā, zivis šeit dzīvo, vietām pulcējoties baros un liekot ūdenim virmuļot.
Tā mēs, baudot vakara sauli, beidzot nonācām Atlantijas okeāna krastā. Molā uz Felgueiras bāku makšķernieku jau bija daudz vairāk, bet baigo copi viņiem nenovēroju. Paši tikmēr baudījām okeāna klātesamības sajūtu.
Laiks bija mierīgs un okeāns it kā arī, taču sajūta tiešām citāda. Šī rāmā, bet varenā viļņošanās ir pilnīgi savādāka, kā mūsu jūrā, radot tādu kā respektu pret ūdens varenumu.
Un tomēr nevarēju nociesties, neizmēģinājis nopeldēties īstā okeānā jau pirmajā dienā. Ūdens temperatūra apmērām, kā mūsu Jūrmalā – atspirdzinoša, bet siltam vakaram pašā laikā.
Tā kā saulīte jau tuvojās rietam, sagaidām arī saulrietu. Skaisti, pirmais vakars Portugālē, saulriets okeāna krastā.
Sagaidījuši saulrietu, dodamies atpakaļ uz viesnīciņu. Ir iespēja braukt ar autobusu, taču ne tagad. Atpakaļceļu mērojam jau pa pilsētas ieliņām, kas, tumsai iestājoties, tiek pārsvarā izgaismotas. Arī šīm šaurajām, necilajām ieliņām ir savs šarms, ko vajag sajust pašam, lai labāk uztvertu vietējo kultūru un paradumus.
Leave a Reply