Ir Janvāris un, kā jau katru gadu, ziemas atvaļinājumu dodamies baudīt kalnos – šoreiz Arlbergas ielejā. Dzīvosim ielejā, Klosterles pilsētiņā. Ģeogrāfiski samērā izdevīga vieta, līdz pacēlājam Stubenā, ar kuru var nokļūt uz visu milzīgo kūrortu, ir kādi 5km. Arī līdz St.Anton, Zurs un Lechs pacēlājiem var pāris desmit minūtēs nokļūt ar mašīnu.
Pēdējos gadus sniega klātbūtne kļūst aizvien aktuālāka pat Alpos. Tā jau visu iepriekšējo mēnesi ir rūpīgi sekots laika prognozei un ar bažām vērotas mākslīgi sapūstās trases (kas patiesībā Arlbergas reģionā ir gana daudz). Laimīgā kārtā, nedēļu pirms mūsu izbraukšanas ciklons ir sarūpējis kārtīgu sniega segu un praktiski visas trases ir jau atvērtas. Arī uz mūsu ierašanos tiek prognozēts pamatīgs sniegputenis. Sniegs, protams, ir lieliski, taču labāk, ja tas jau ir uzsnidzis.
Izbraucam no Rīgas, kā ierasts, piektdienas rītā ap 8:00, lai šajā pat laikā būtu galamērķī. Ieplānota ir arī tradicionālā poļu flakī (liellopu kuņģu) zupas ēšana vakariņās tuvāk Polijas rietumu robežai, kā arī neparedzami sastrēgumi un ziemas ceļa ātruma samazinājums. Brauksim šoreiz caur Vāciju, nevis Čehiju (Brno), kā iepriekš vienmēr esam ceļojuši. Jo galamērķis ir netālu no robežas pašos Vācijas dienvidos un Google maps maršrutētājs piedāvāja tikai 30 km garāku ceļu, toties pa autobāni. Nedaudz bijām nedroši par ceļu Polijā no Varšavas caur Wrocslavu līdz robežai. Bet, ak vai! Vēl pirms Eiropas savienības, braucot uz Expo izstādi Vācijā, šis bija murgains, bedrains ceļš caur neskaitāmiem miestiem, bet tagad – jau Varšavā, sākoties bānim (A2, A1, S8, A4), nav pat jāpiebremzē un esam Vācijā (Gorlitzā). Polija rullē!!! Nu un tālāk jau paredzamā, sakārtotā Vācija, kur ziemas laikā arī uz ceļu remontdarbiem ir mazāka iespēja trāpīties.
Tuvojoties Austrijas robežai, solītais sniegputenis ir klāt. Taču kaisītāji jau preventīvi ceļus ir nokaisījuši un viss iet gludi, līdz Austrijā, īsi pirms galamērķa, sniegs jau ir pamatīgs un kalnainajā apvidū satiksme pilnīgi apstājas. Ātri noorientējoties situācijā un kartē, pieņemam lēmumu apbraukt iespējamo sastrēgumu pa maziem ceļiem. Un bingo! – Uz lielceļa atgriežamies lepnā vientulībā. Spriežot, pēc tā, ka pa ceļam vēl pa kādai fūrei neveiksmīgi cenšas tikt kalnā pa sasnigušo brauktuvi, esam ietaupījuši kādu krietnu stundu no sastrēgumā sēdēšanas.
Tā arī precīzi kā bijām plānojuši, piebraucam pie mūsu noīrētās mājas plkst 8:00 no rīta. Ar saimnieci mūsu agrā ierašanās ir saskaņota, taču tā īsti viņa mūs negaidīja, jo iepriekšējā vakarā vai gan jau, ka visu nakti, esot bijis kas jāsvin. Mums jau arī neko vairāk, kā tikt iekšā, no viņas nevajag.
Kā sadalīt istabas esam jau puslīdz izplānojuši. Trauki parasti ir skapīšos, tehniskie piederumi garāžā, viss skaidrs. Veikli norokam naktī sabirušo sniegu no mājas priekšas, ērtākai mantu izkrāmēšanai, un stundas laikā esam iekārtojušies.
Sniegs turpina snigt pamatīgi un slēpošanas sākšanu atliekam uz rītdienu. Nedaudz ietaupīsim naudiņu un iepazīsim apkārtni. Ieleja šeit ir šaura. Praktiski tikai viens ceļš, gar kura malām nedaudzās celtnes. Lielu iepirkšanās un izklaides vietu te nav. Viss notiek viesnīcu krogos un apartamentos.
Tā kā laiks mums ir gana daudz, tad braucam uz lielāko apkārtnes pilsētiņu – St. Anton. Pa ielejas ceļu braucot, jābrauc pāri serpentīnam, kurš it kā jau nav ārkārtīgi stāvs, taču pamatīgais sniegs to padara „jautrāku”. Turpceļā, kamēr satiksme vēl bija mazāka, tikām pāri ar pirmo reizi, taču atpakaļceļā riteņiem jāapliek bija ķēdes, ar labām ziemas riepām vien nepietiek.
Piebildīšu, ka ir iespēja šo kalna posmu apbraukt pa Arlberg Strasentunell pa S16 ceļu. Tas gan ir par papildus maksu 9,50 eur katrai mašīnai vienā virzienā (p.s. visu Austrijas ceļu izmantošanas maksa 10 dienām ir 8,50 eur).
St. Anton pilsēta arī ir ļoti neliela. Te gan jau ir divas lielākas ielas un dažas šķērsielas. Arī izklaides iespējas lielākas. Bet jārēķinās ar krietniem papildus izdevumiem, jo cenas šeit ir „līmenī”. Arī pārtikas veikalos (St. Antonā ir lielāks Billa un M-Preis veikals) viss ir dārgāks nekā pie mums. Tam patiesībā bijām gatavi, jo, ne jau bez iemesla, pieņemamas cenas dzīvošanu šajā apkārtnē sameklēt bija ļoti grūti. Pats atradu un iemaksāju jau pirms Jāņiem.
Pamata pārtikas produkti tika paņemti jau no Latvijas un par izklaides iespējām lieliski parūpējās mūsu pozitīvā jaunatne – ik vakaru ar atraktīvām spēlēm. Pa dozei jautrības dzēriena arī vienmēr bija pieejams – alus un sidriņi skārdenes iepakojumā (maksā līdzīgi kā pie mums) vai Inlander rums ar citronu tējas vai Colas piejaukumu; arī pa vīna krūkai netrūka.
No rīta visi bez mudinājuma ēdam gardo brokastu zupu un ar pirmajiem pacēlājiem esam kalnā. Starp citu, Arlbergā pacēlāji sāk strādāt tikai no 9:00.
Svētdien no rīta visi dodamies uz kalnu. Pirmās dienas trasi izvēlamies mūsu mājai tuvāk esošo Sonnenkopf. Laiks vēl ir tāds „raibs” – brīžiem saulīte, tad mākonis un pa kādai sniega šaltij. Tik un tā slēpot var uz urrā. Redzamība laba, sniegs pārsvarā retrakots, bet izaicinājumiem gana daudz iespēju “frīraidam”.
Slēpošanas pirmajā dienā uz varoņdarbiem pārsvarā neuzprasāmies, ja nu vienīgi mūsu kompānijas jaunākās meitenes, kas lielajos kalnos ir pirmo reizi.
Kūleņošana svaigā sniegā ir bauda – sniedziņš mīksts un „garšīgs”. Kopsummā iesildīšanās diena lieliska. Laiks paliek aizvien labāks. Rīt dodamies uz lielo kūrortu, kur no Stuben vecā pacēlāja var tikt gan uz St.Antonu, gan uz Zurs un Lech ar tikko atvērtiem jauniem, moderniem pacēlājiem.
Tālāk neaprakstīšu katru mūsu ideāli pavadīto dienu, jo gan laika apstākļi, gan mūsu pozitīvais gars visu nedēļu bija perfekts. Vizuālam ieskatam video par lielisko atpūtu Arlbergā:
Leave a Reply