24. augusts. Rīts Sutomorē joprojām ļoti vējains. Pa lielam jau mums vienalga, jo braucam prom. Kad visas kopējās mantas sadalītas pa mašīnām, atstājam apartamentus kārtībā un sākam ceļu māju virzienā.
Bosnijā iebrauksim pa to pašu robežpunktu, kur šurpceļā uz Bilečas pilsētu. Rindas uz robežas nav, bet kaut kā lāga neizskatās. Bosniešu pusē pirms mums kāds vācietis no mašīnas izkrāmē alus sešpaku un ienes robežsargu mājiņā. Nez vai jau brīvprātīgi viņš atvedis čaļiem aliņu padzerties?
Tad pienāk mūsu kārta. Par laimi bagāžā nesāk rakāties, bet apdrošināšanas zaļā karte viņam nepatīk, jo izdrukāta uz balta papīra. Lai gan šoreiz apdrošinātāji var apstiprināt, ka viss ir derīgs, oficieri tas neinteresē. Papīrs nav pareizā krāsā un viss. Variantu mums nav, jāpērk īpašā vietējā apdrošināšana pa 25 eur. Katrs Tavs iebildums var tikt uzskatīts par uzbrukumu varas pārstāvim. Tāpēc kašķi nemeklējam un pakļaujamies ierēdnim, jo var jau viņam ienākt prātā izkratīt mūsu mantas, kur pa kādai vīna pudelei arī atradīsies. Tā ar visām formalitātēm esam nobakstījušies 40 minūtes un 12:10 braucam jau pa Bosnijas teritoriju.
Tālāk ceļā viss mierīgi, braucam uz Blagaj ciematu apskatīt lielāko Eiropas avotu. Braucam, uzticoties navigācijai. Visu laiku ceļš normāls, bet, lai nokļūtu Blagaj ciemā, navigācija gan mašīnā, gan telefonā ved mūs neceļos. Braucam caur dārziņiem, mašīna skrāpējas pa aizaugušo grants ceļa segumu. Par laimi pavisam sliktais posms nebija garš, un, atgriežoties uz lielāka ceļa, drīz atrodam meklēto vietu, kur mašīnas un cilvēki sabraukuši jau stipri daudz. Vēlāk papētot karti, ka no tās puses tā varēja visātrāk izbraukt, citādi jābrauc caur Mostaru un tas ir pamatīgs līkums. Apsargs pa 1 eur mums ierāda stāvvietu un tālāk dodamies kājām. Te vietējie nešķiro vai maksā eiro vai vietējā naudā. Kurss ir visur vienāds 1eur:2vietējie. Ieliņa līdz avota iztekai ir pārpildīta ar suvenīru tirgotājiem. Mums nav te plānots ilgi uzkavēties – paskatāmies, nobildējamies un braucam tālāk.
Vēl tiek piedāvāta iespēja ar gumijas laivu iebraukt klintī mazliet dziļāk. Bet spriežot pēc cilvēku atsaucības, neviens tā neraujas turp, laikam jau nekas īpašs.
Vispār jau interesanti, ka vienā vietā no klints uzreiz sākas liela upe. Kādu stundiņu pastaigājam un pavērojam apkārtni. Pavisam nedaudz nost no galvenās ielas var redzēt vienkāršas, nelielas mājas ar akmens plātņu jumtiem. Nedzīvo šeit cilvēki pārticībā.
Bosnijā krietni vairāk manāmas islāmticības pazīmes. Ciemos slejas raķešveidīgas celtnes – minareti. Uz ielām, neskatoties uz +30C svelmi, sievietes staigā melnos apģērbos, aizklājušas seju. Ja godīgi, tad nedaudz jūtos neomulīgi šādā sabiedrībā.
Mostaras pilsēta ir kādas pusstundas braucienā. Ja jau esam tik tuvu, iegriezīsimies arī šeit. Braucam uzreiz uz pašu centrālo pilsētas vietu – nesen pēc kara kristiešu un musulmaņu kopīgi atjaunoto gājēju tiltu.
Cilvēku pašā centrā ir pārpilns. Gan tūristi, gan vietējie. Centrālajā ielā valda pamatīga kņada, bet tikai kādus pārsimts metrus nost no paša centra vēl jaušamas pagājušā kara pēdas. Mājas sašautas un pussagrautas. Skaudrā realitāte.
Arī šeit sevišķi ilgi neuzkavējamies, jo vēl pagarš ceļš mērojams un galvenais jāšķērso Bosnijas un Horvātijas robeža. Kaut arī neliels, bet ieskats par Bosniju Hercegovinu ir gūts.
Pēc garās stāvēšanas uz robežas šurpceļā, nolemjam laimi meklēt kādā mazākā robežpunktā. Pa ceļam visizdevīgākais mums sanāk pa pavisam nelielu celiņu R422 uz Orah pilsētiņu Horvātijā un tad uz Banju. Šoreiz esam „izvilkuši pareizo lozi”. Robežpunktā esam vienīgie, un ierēdņiem arī nav nekādas intereses par mums. Var teikt, ka izbraucām cauri tikai piebremzējot, pretstatā iepriekšējām 2 stundām. Pulkstenis rāda 17:30 un tas nozīmē, ka līdz kempingam Podstranā, netālu no Splitas paspēsim laicīgi. Vēl vairāk, braucam pa blakus ceļu autobānim, lai apskatītu arī Horvātijas ceļu ainavas, kuras, tuvojoties jūras krastam, atkal kļuva elpu aizraujošas. Īpaši skaists ir nobrauciens pa ceļu nr.70 uz Omišu.
Kempingā Tamaris ierodamies vēl pa gaismu. Vējš arī mums ir labvēlīgs, pūš no krasta un šeit ir aizvējš. Vienīgais, dotajā brīdī kempings ir pilns. Nosacīti vietas mums ir rezervētas, bet ļoti šaurs. Nu neskriesim vairs pa nakti citur laimi meklēt. Mums te jāpārlaiž divas naktis un viss. Cena arī sarunāta demokrātiska (7 eur no cilvēka).
Leave a Reply