21. augusts. Kārtējais rīts āra lapenē, baudot kafiju un apskatot interneta ziņu jaunumus. Apartamenti mums trāpījušies izcili. Esam noslēpti no apkārtējās kņadas, tajā pašā laikā notikumu centrā.
Šodien turpināsim iepazīt Menkalnes izcilākās vietas. Pēc rīta brokastīm 9:15 dodamies uz blakus pilsētu Bar, kura mūsu skatījumā ir ievērojama nevis ar to, ka ir ostas pilsēta, bet gan ar savas vecpilsētas cietoksni.
No rīta šeit vēl tukšs, tūristu nav. Izstaigājam vecpilsētas drupas. Kā liecina vēstures fakti, tad viss šeit varēja saglabāties daudz labāk, ja nebūtu „uzgājis gaisā” pilsētas pulvera pagrabs. Ar visu to mums vēl ir gana daudz saglabājies skatāmā.
Kādā no pilsētas vēsturiskās pirts telpas griestiem pamanām stipri nepatīkamu pārsteigumu – nelielu, bet īstu skorpionu (mazais melnais punktiņš attēla vidū uz baltiem griestiem). Kā pēc tam vietējie skaidroja, tad tie mazie esot tie indīgākie.
Bet viss jau bija kārtībā. Viņam bija savas darīšanas, mums savas.
Tālāk brauksim pa vakar neizbraukto veco ainavisko ceļu Bar – Podgorica. Tas jau sen netiek remontēts un ir sliktā stāvoklī. Nācās pat izkāpt no mašīnas, lai pārliecinātos, vai neuzsēžamies uz kāda akmens vai neiekrītam bedrē.
Lai arī galvenā satiksme šeit vairs neiet, cilvēki te tomēr dzīvo un, starp citu, šeit ir vairākas vīna darītavas, kurās mums ieteica iegriezties. Diemžēl šo pasākumu izlaidām, jo bija citas prioritātes. Arī tas, ka guvām lielisku iespaidu par vīna darītavām Gruzijā, novirzīja šo jautājumu otrā plānā.
Braucot ir vērts piestāt kādās skatu vietās un vienkārši izbaudīt dabas ainavas, kas nekur neatkārtojas.
Kā bonuss sliktam ceļam bija daudz ceļa malā augošie vīģu koki. Šeit tās aug kā mums āboli. Paēst sanāca kārtīgi. Varētu jau salasīt un aizvest mājās, taču nav tik vienkārši. Ir jāžāvē, citādi sabojājās. Kādu sauju jau var uz mašīnas paneļa izžāvēt, bet šmuce jau ar no tām ir, saldā sula visu padara lipīgu. Tāpēc labāk baudīt uz vietas.
Mūsu ceļš ved caur Rijeku, kas arī ir slavena ar zivju restorāniem, jo atrodas lielā ezera otras upes ietekā.
Šoreiz tas mums vairs nav aktuāli. Braucam uz Melkalnes lielākajām pazemes alām – Lipska Pečina. Atrast nav grūti, jo ceļmalās visur ir norādes. Alas plašākai apskatei atvērtas tikai nesen, tāpēc ar mārketingu ir jāpiestrādā. Alās iebraucam tieši uz ekskursiju 15:00, kas tur notiek ik pa stundai. Varianti alu apskatei ir vairāki: īsais pa iekārtotu taku – 7,00 eur, pagarinātais ar gidu pa neiekārtotu taku – 20,00 eur un piedzīvojumu pārgājiens ar aprīkojumu gida pavadībā – 50,00 eur. Izvēlamies lētāko variantu, kaut gan bija doma parakstīties uz kaut ko īpašāku.
No ofisa uz alu ieeju mūs aizved ar vagoniņu. Tā laikam alu tūristiem ir pieņemts, lai arī attālums nebija neko liels – mazāk par kilometru. Vismaz par iekasēto biļetes naudu kaut kas pretī jādod. Alas apskate ilgst kādas minūtes 20.
Viss ir skaisti, stalaktīti un stalagnāti ir krāšņi, gājēju celiņi droši, apgaismojums līmenī. Pie izejas tiek piedāvāts sasildīties ar čarku vietējā stiprā dzēriena par papildus atlīdzību. Tā kā esmu bijis vairākās Eiropas šāda veida alās – Slovākijā, Polijā, Slovēnijā, Gruzijā, tad tomēr starp top 3 šo nenovērtēšu. Un labi, ka neizvēlējāmies 20 eur variantu. Šī ekskursija bija par kādām 15 min ilgāka un pēc cilvēku vienaldzīgajām emocijām, kas izgāja šo tūri (mēs tikām vesti vienā vilcieniņā turp un atpakaļ), man bija skaidrs, ka tā nav atbilstoša cenai. Bet tie ir tikai mani subjektīvie iespaidi.
Tālāk mūsu maršruts ved caur veco Melnkalnes galvaspilsētu Cetinji. Mēs tur gan uzturējāmies ļoti īsu laiku. Paēdām picu kādā pilsētas krogā, bet šoreiz to nereklamēšu. Arī pilsēta ne ar ko īpaši nepārsteidza. Pieļauju, ka mēs speciāli negatavojāmies šīs pilsētas apskatei un daudz ko palaidām garām.
Tālāk gan uz Lovčena parku un Njaguši mauzoleju. Šaurais ceļš, pa kuru līdz šim braucām, no Cetinjes pašlaik tiek krietni paplašināts un rekonstruēts.
Iebraukšana Lovčena Nacionālajā parkā ir 2,00 eur cilvēkam. Ok, viss kaut ko maksā, taču smeldz tas, ka mašīna par šo naudu jālauž pa asfaltā pamatīgi izlauztām bedrēm. Neskatoties uz to, esam uzbraukuši krietni augšā un ir redzams viss Kotoras līcis.
Ļoti skaista ainava. Mēs šeit braucām 3 gadus iepriekš mūsu Horvātijas ceļojuma tūres noslēgumā, taču no tik augsta rakursa to neredzējām, neiebraucām parka teritorijā.
Mums vēl kādu gabaliņu jāuzbrauc augstāk. Tur kalna pašā virsotnē arī ir Njaguši mauzolejs. Negribu saputroties vēstures faktos, tāpēc pieminēšu tikai, ka Njaguši ir melnkalniešu nacionālais varonis – tautā mīlēts valdnieks, dzejnieks un filozofs. Viņa pīšļi ir pārapbedīti šī kalna galā, tā izveidojot tur tādu kā svētvietu. Visu cieņu vēsturei, bet man personīgi neliekas pareizi, ka miruša cilvēka pīšļi vairākkārt tiek traucēti. Vai tiešām nebija labāk kalna galā uzbūvēt kādu pieminekli vai monumentu? Bet ir tā kā ir.
Esam sasnieguši ceļa galu un tālāk ceļš jāmēro kājām pa iekārtotām betona kāpnēm. Gribējām arī mēs saskaitīt pakāpienus, bet skaits beigās summējās uz daudz. Precizitāte zuda diezgan pamatīga kāpiena iespaidā.
Kad beidzot virsotne ir sasniegta, un var redzēt tālumā jūru un ielejas, nākošais pārsteigums ir klāt. Mauzolejā ieeja ir par maksu 3,00 eur. Man tiešām nemaz negribas redzēt to sarkofāgu, bet, lai tiktu uz gala skatu vietu ir jāiziet cauri mauzolejam. Deliģējam šim pasākumam Sandru ar GoPro kameru un fotoaparātu, un paliekam kalna skata vienā pusē.
Zemāk redzama maksas skatu vieta.
Viss jau ir skaisti, taču pretīgs ir veids, par ko tiek iekasēta nauda. Te jau laikam saskatāmas līdzības ar mūsu pašu zemīti. Cik skaista ir zeme un cik alkatīga ir valdība.
Kad skati no augšas ir izbaudīti, turpinām mūsu dienas maršrutu uz Kotoras vecpilsētu. Lejā jābrauc pa varen aizraujošu kalna serpentīnu ar (21?) līkumiem. Tas pat skaitās viens no Pasaules top serpentīniem. Ceļš ir labs un pietiekoši plats. Ja arī pretim brauc lielais autobuss, tad var atrast kādu ceļa kabatu, kur samainīties.
Kotorā iebraucam jau tumsā. Mašīnu noparkot problemātiski, kā jau visur tik blīvi tūristu apmeklētās vietās. Pat maksas stāvvietas ir pilnas. Mums paveicas, un apstājamies daļēji apšaubāmi atļautā vietā, kur neesam vienīgie. Varam doties pilsētas vakara apskatē. Daudzās pilsētās tieši tumsā var saskatīt to raksturīgo odziņu. Arī Kotoras vecpilsēta ir lieliska vakara apgaismojumā, ko lieliski papildina arī jūras ūdens atspulgs.
Cietoksnis gan apmeklētājiem tumsā ir pagrūti apskatāms, jo prožektori izgaismo tikai mūrus. Ja gribi redzēt, kur kāju spert, jāizgaismo ceļš ar savu lukturīti. Mums šodien pietiks skatiem no augšas, vēl vairāk, ka visu Kotoras līci redzējām plašākā skatā no kalna. Tā mierīgi izstaigājam dažas vecpilsētas ielas, sapazīstamies ar Kotoras simbolu – kaķi, un dodamies atpakaļ uz Sutomori.
Pamatīgi saguruši apartamentos atgriežamies ap pusvienpadsmitiem vakarā un vairs nekādu atrakciju – tikai gultās.
Leave a Reply