Pavasarīga Pastaiga Kazu Gravā un Līču-Laņģu Klintīs

2016. gada 2. aprīlis. Pienākusi tradicionālā Pavasara pastaigas diena draugu kompānijā. No rīta nekur nesteidzoties, mierīgā garā mazliet pēc 11:00 izbraucam no mājām. Sarunātā tikšanās vieta – Berģu “Depo”. Par šodienas maršrutu atbildīgā ir Inesīte un pārējiem nav nemaz tik daudz informācijas par apskates objektiem. Zinām tikai aptuveno virzienu – Vidzeme.

Ap 13:00 ierodamies pie pirmās apskates vietas – Kazu grava. Orientieris, kā to atrast ir pirmā dzelzceļa pārbrauktuve aiz Cēsīm uz ceļa P20. Mašīnas atstājam kāda lauku ceļa galā, jo ceļš nav izbraucams. Līdz tai gan neliels gabaliņš jāpaiet, ko uztveram kā nelielu iesildīšanās pārgājienu. Sniega kušana, slapjums un traktoru braukāšana ir atstājusi savu iespaidu, tāpēc uzreiz par atgriešanos mājās ar tīriem apaviem varam aizmirst. Taču rezultāts brišanai pa dubļiem ir vērtīgs. Ūdenskritums meža vidū! Nu tiešām skaisti. Te gan nav nevienas norādes tūristiem, tāpēc improvizējam ar taku izvēli.

Tas jau nebūtu mūsu stilā, ja neaizietu vēl nedaudz tālāk un nepaskatītos, no kurienes šis ūdenskritums iztek. Gluži līdz iztekai netikām, bet ieraudzījām aktīva bebra veidojumu, kas rezultējies plašā aizsprostā.

Kad Kazu grava izstaigāta un esam atgriezušies mašīnās, dodamies uz nākošo apskates vietu – Mazā Ellīte. Tas ir klints veidojums, no kura iztek avotiņš. Informācija vēsta, ka šī avota ūdens esot dziedniecisks visām acu slimībām. Uz ceļa ir norādes, kā līdz turienei nokļūt no Liepas. Mašīnas jāatstāj pie kapiem un tad jāaiziet pāri pļavai.

Tad atgriežamies Liepā uz Lielo Ellīti. Vauu! Arī Latvijā ir alas. Nebija līdz šim būts šajā vietā. Milzīgie klinšu veidojumi un ala, kuru ne tikai no ārpuses var apskatīt, bet kurā arī var ieiet iekšā. Godīgi atzīšos, ka te ir daudz iespaidīgāk, nekā Gūtmaņa alā.

Tiesa, šodien gan speciāli negribam slapināt kājas un pietupienā aiziet līdz nākošajai lielākai telpai, bet vasarā, kad siltāk, noteikti tur atgriezīsimies izpētīt tās alas labirintus. Patīkami redzēt, ka mazā pilsētiņa attīstās un ap Lielo Ellīti tiek veidots parks pastaigām.

Tā kā pie Lielās Ellītes ir pieejami arī piknika galdi, izmantojam šo iespēju, lai paēstu pusdienas un atgūtu spēkus galvenajam šodienas pārgājienam uz Līču – Laņģu klintīm. Piebraucot pie it kā pareizās vietas (tā ir Lodes ķieģeļu rūpnīca), nedaudz apjūkam, jo cita ceļa nav, kā tikai cauri rūpnīcas teritorijai. Izliktās zīmes, kas vēsta, ka nepiederošajiem ieeja stingri aizliegta, ir jāignorē un jādodas teritorijai cauri. Vismaz pa ceļam būs interesanti palasīt ķieģeļu nosaukumus, kā, piemēram, “Skarbais Janka”, “Vecā Sarmīte” un “Asais Brunis”.

Cauri ķieģeļu palešu krāvumiem dodamies uz priekšu. Norādes nav, bet ejam šķiet pa ceļu un galu galā arī izejam rūpnīcas teritorijai cauri. Un, kad ir jau kādu laiciņu iets pa grants ceļu, ieraugām tūristu informācijas stendu. Skaidrs, ka esam uz pareizā ceļa, tikai informācijas vēl nav. Tālāk ir arī virzienrādītāji, tikai bez uzrakstiem. Acīmredzot nav vēl pabeigta infrastruktūras izveide. Taču izdarīts ir daudz: takas aprīkotas ar margām, stāvākajās vietās izveidotas koka kāpnes, kas atvieglo pārvietošanos, vienlaicīgi arī saudzējot dabīgo zemsedzi.

Un pati šī vieta ir īsts pārsteigums. Unikāla sarkanā smilšakmens klints, kas nav tikai neliels atsegums, bet apmēram kilometru gara un līdz pat 30m augsta vertikāla siena.

Dabas krāšņumu papildina daudzie strauti, kas iztek no šīm klintīm. Daži veido nelielus krāšņus ūdenskritumus, daži lielākas un mazākas alas. Apskatāmas ir deviņas alas. Lielā Laņģu ala ir pat 48m gara.

Klints atsegumi mijas ar nobrukumiem un sūnu apaugumiem. Fantastiskas ainavas. Un tas viss pie mums Latvijā!

Tā nu ap 18:00 esam atgriezušies pie mašīnām. Pavadījām lielisku dienu atklājot mūsu pašu zemītes skaistākās vietas. Pilnīgi godīgi varu ieteikt pastaigai izvēlēties aizbraukt nedaudz tālāk par Siguldu un apskatīt mūsu pašu „dabas pērles”.