Iepriekšējā diena bija pārpildīta ar emocijām, tāpēc šodien kaut kas pilnīgi savādāks – dodamies apraudzīt Portugāles galvaspilsētu Lisabonu. No Sintras turp nokļūt ir ļoti ērti ar piepilsētas vilcienu, kas ir ātrs, bieži kursē un lēti maksā. Kā arī nav jāierobežo sevi ar glāzi vīna un auto stāvvietas meklēšanu. Vilciena galapunkts ir pilsētas centrā Lisboa – Rossio. Nu un šeit izvēlēties apskates objektus var ik uz soļa. Blakus ir Eifeļa mācekļa konstruētais Santa Justa lifts. Lai izbrauktu ar to parasti ir jāizstāv pagara rinda, taču apskatīt to no visām pusēm var arī kājām uzkāpjot pa blakus ieliņu.
Kādu ieliņu tālāk jau daudz bildēs redzētais Lisabonas slīpais kalna tramvajs. Nekādu īpašo transporta funkciju tas nepilda, taču tūristi labprāt izmanto izdevību uzbraukt kalnā ar “glanci”.
Nu un kur tad vēl vietējie parki un skvēri, kur nesteidzoties paēnī nobaudīt kādu atvēsinātu vīna glāzi un pabrīnīties par koku varenību kalnainajās pilsētas ielās.
Aprakstā izcelšu Eduardo VII parku, kuram ir jāiziet cauri no kalna apakšas līdz augšai neatskatoties. Tad gala ainava ir visefektīvākā.
Un kā tad bez Težu upes promenādes ar pilīm un laukumiem. Lai tur visur iegrieztos, ir jāpadzīvo Lisabonā krietni ilgāks laiciņš.
Mums ļoti gribējās nogaršot īstās uz vietas ceptās Pastel de belem kūciņas. Vietējie nekādi nevarot izšķirties, kuras ir labākās: pastel de nata vai de belem.
Tiesa, arī mums secinājumi nebija īpaši par labu kādai (nebija gan arī blakus uzreiz ar ko salīdzināt). Taču viennozīmīgi abas ir ļoti gardas. Un nebaidieties ieraugot pie kafejnīcas milzīgu kūciņu gribētāju rindu. Kafejnīcas iekšpusē vienmēr ir brīvas vietas kādā no zālītēm, kur būs daudz ērtāk nobaudīt gardumus kopā ar lielisku kafiju. Un, ja iziesiet cauri daudzajām zālēm, galā būs skaists ārā dārzs, kur kūciņas un kafiju pasniegs smaidīgi un viesmīlīgi oficianti.
Belema ir Lisabonas rajons nedaudz uz rietumiem no centra. Turp gan labāk ir aizbraukt ar kādu no sabiedriskajiem transportiem. Mēs turp braucām ar tramvaju, atpakaļ ar autobusu. Ātri un bez stresa.
Belemā noteikti ir jāapskata viduslaiku aizsargtornis, tikai darba laiks tam bija par īsu (pēc 17:00 apmeklētājiem bija slēgts).
Šajā pilsētas daļā mums palika vēl daudz skatāmā un skaidri zinam, ka atgriezīsimies šeit. Vismaz Žeronimuša vēsturiskajā klosterī paviesoties un vēl un vēl.
(P.S. Tiešām pavasarī atgriezāmies šeit un apskatījām Mosteiro dos Jeronimos. Ļoti līdzīga arhitektūra, kā Tomārē, Batalhā un Alkobacā.)
Pēc saulrieta pilsētas ielas pārvēršas. Tās piepilda neskaitāmi ielu muzikanti, dejotāji un visādi citādi mākslinieki. Krodziņi laipni aicina iekšā vai arī atsēst pie uz ielas iekārtotajiem galdiņiem. Ir izvēle jebkurai gaumei.
Neskatoties un īso atvēlēto dienu pilsētas apskatei, iespaids par Lisabonu ir gūts. Līdz pusnaktij atpakaļ uz Sintru var tikt ar vilcienu, vēlāk ar taksi vai no 5:00 iet pirmais vilciens.
TOMARE, BATALHA, NAZARE
Pilsētas ekskursija zināmā mērā nogurdina vēl vairāk. Tā šodien jaunieši dod priekšroku laiskai atpūtai un “mazāk pilsētas nogurdinātie” dodas Portugāles vidienē.
Izbraucam no rīta un piekrastē laiks vēl ir miglains. Pirmais lielais mērķis ir Tomare. Braucam tikai pa mazajiem vietējiem ceļiem. Laiks skaidrojas. Satiksme nav intensīva, tā kā nenākas nekur kavēties. Vērojam skaistos dabas skatus, līkumojot pa šaurajiem un kalnainajiem celiņiem.
Braucot pa Težu upes ieleju ir daudz lauksaimniecībā izmantotu lauku. Un zeme šeit ražīga. Tuvāk lielāku ceļu krustojumiem vietējie tirgo svaigi vākto produkciju. Arī mēs tiekam pie saldās melones un arbūza par simbolisku samaksu. Šeit nav tūristu pūļi, taču novērojam gana daudz ceļotājus ar mugursomām, ejot kājām vai pārvietojoties ar riteņiem.
Nonākuši Tomārē, sākam ar lielāko un ievērojamāko objektu: Tempļu pils un Kristus klosteris ar 900 gadu senu vēsturi.
Pirms ceļojuma nebijām īpaši interesējušies par šo vietu, tāpēc domājām, ka apstaigāsim pils dārzu, kas ir gan sakopts, gan pilns ar pārgatavojušiem apelsīniem un vīģēm, un apraudzīsim pils mūrus.
Taču apskatāmā te bija daudz vairāk. Ieeja Klostera daļā bija 6 eur. Redzot visu piedāvāto skaistumu, šķiet pie mums tas būtu vismaz x10.
Elpa aizrāvās, ieejot un ieraugot iespaidīgos apsūnojušos mūrus. Eksotiskā manuelino arhitektūra plus vēl viss labākais no gotikas, romānikas un renesanses arhitektūras vienaldzīgu te neatstās nevienu.
Pati centrālākā daļa ir XII gadsimta dievnams. Sienas greznotas unikālām gleznām, zeltītas skulptūras un bagātīgas freskas. Žēl, bet fotoobjektīvā to nevar ietilpināt.
Un kur vēl visas pārējās iekštelpas ar spirālveida kāpnēm, iekšpagalmiem, mūku kapakmeņi, balkoniem un pat strūklaku.
Apmeklētājus gan manuprāt ļoti svarīgā vietā nelaiž- vīna pagrabi ir slēgti. Atliek tik vien iedomāties, cik iespaidīgi tie varētu būt, ja olīveļļas glabātuve ir šāda.
Ar vienu vārdu sakot, Super! Tas viss ir jau cilvēku roku radīts un nevainojami saglabājies līdz pat šai dienai.
Beidzām šo pasakaino apskati pēcpusdienā, taču ar pusdienām šajā laikā nekas labs nesanāk. Līdz 18:00 pārsvarā visi krodziņi ir slēgti (siesta). Vai nu jāpietiek ar kūciņu un kafiju, vai jāsagaida vakars.
Tā kā laiks ir tik cik tas ir, tad nevilcināmies un braucam uz Batalhu, pa ceļam kādā lielveikalā iepērkoties eksprespusdienām.
Un šeit mūs sagaida ne mazāk skaists Batalha klosteris.
Arhitektūra ļoti līdzīga. Saules apspīdētu apstaigājam to apkārt, jo esam nedaudz nokavējuši. Apmeklētājus ekskursijā ielaiž tikai līdz 18:00. Bet, redzot šādu grandiozu celtni, ir skaidrs, ka arī šeit mēs atgriezīsimies, lai apskatītu varen greznās iekštelpas.
(P.S. Pavasarī atgriezāmies šeit un izstaigājām arī šo brīnumaino celtni no iekšpuses. Arhitektūras šedevrs ar tik daudziem rotājumiem. Apbrīnojami, kā to varēja paveikt ar 14…15 gadsimta instrumentiem. Un kalpo vēl šodien!)
Šovakar vēl plānots saulrietu vērot Nazarē piekrastē. Unikāla vieta, kur ir novērojami lielākie viļņi uz mūsu planētas. Sērferu paradīze. Viļņi šeit savus apmērus iegūst no zemūdens straumēm, kuras veidojas okeāna aizā tieši pretī klintij, kur vēl šobrīd darbojas Nazarē bāka.
Laiks vakarā ir pavēss, taču sajūtas pacilātas. Ir šai vietai kas maģisks. Šobrīd viļņu nav un vietējie laiku netērē velti. No pārdesmit metrus augstās klints ar zināmām prasmēm var tikt arī pie lieliska loma.
Līdz tumsai vēl izstaigājam klinti, kura kalpo par dabīgo skatuvi sērferu paraugdemonstrējumiem. Neticami, bet šeit mēdz būt pat 30 m augsti viļņi.
Googlē var uzreiz sameklēt aktuālo sērfošanas viļņu augstuma rekordu, šķiet šobrīd tas pieder brazīlietim Rodrigo Koxa >80ft (24,38m), no 2018. gada 14. augusta. Bet par precīziem augstumiem vēl notiek aprēķini. Neoficiāli panākumi ir pat 100ft (30,48m) augstos viļņos. Noteikti nav svarīgākais tie daži centimetri (kaut gan izmēram ir nozīme), jo pats fakts, šādos viļņos savaldīt dēli, ir vairāk kā godalgojams.
(P.S. Atgriezāmies arī šeit februārī. Viļņi gan nebija rekordaugsti, bet man vēl nebija nācies būt klāt 4…10m augstiem viļņiem. Sajūtas elpu aizraujošas.)
Lielo viļņu laikā šo kāpņu zemākā daļā būs jāizjūt dušas efekts. Neticami! Lai vairāk sajustos vietā un realitātē, noteikti apskatiet nelielo muzeju klints galā, kur var redzēt ievērojamo bezbaiļu inventāru, kā arī noskatīties iespaidīgos video. Šeit ir uzskatāmi arī modelēti viļņu veidošanās principi.
Ļoti emocijām bagāta diena! Un nu jau tumsā un pa autobāni atgriežamies atpakaļ Sintrā, lai rīt pārvāktos uz Portugāles dienvidiem.
Leave a Reply