11-12. septembris. Ir pienācis mūsu ceļojuma pēdējais rīts hostelī. Šodienu esam iecerējuši veltīt galvaspilsētas Tbilisi apskatei. Brokastu sarunā piedalās arī saimnieks Vaso. Tā kā konkrēts plāns nav izstrādāts, uzklausām viņa padomus pilsētas skatāmāko vietu izvērtēšanai. Esam vienisprātis, ka jāsāk ar skatu uz pilsētu no augšas, un, lai mēs paspētu visu iecerēto paveikt, gādīgais saimnieks mūs bez ierunām aizved līdz funikuliera stacijai.
Pēc dažām minūtēm jau esam kalnā, Mtatsmindas parkā. Tur ir iekārtots atrakciju parks, bet rīta stundās tas vēl nestrādā. Pēc vienpadsmitiem tiek iegriezts Panorāmas rats, kuru apmeklējam jau ar mērķi redzēt vietas, kurās esam bijuši paši. Tiešām skats ir visaptverošs: atpazīstam gan hosteļa rajonu, gan redzētos pieminekļus, gan vecpilsētu.
Nākošā vieta, ko gribam vēl apskatīt, ir Tbilisi botāniskais dārzs. Atrodam norādes, ka no šejienes tajā virzienā ved gājēju taka. Vēl ir alternatīva turp doties ar transportu, taču taka kalnā virs pilsētas ir mūsu gaumē. Esam patīkami pārsteigti, ka tā ir gaumīgi izbūvēta ar bruģi, koka terasēm, skatu laukumiem un atpūtas vietām, un piedevām mums vajadzīgajā virzienā: visu laiku ved lejup.
Nesteidzīgi soļojot pa taku, vērojam gan lejā čalojošo pilsētu, gan arī Gruzijas dabu, kas ir krietni atšķirīga no mūsu ziemeļnieciskās. Mēs kaktusus audzējam puķupodos, šeit tie aug savvaļā.
Pēc pāris stundu pastaigas esam nokāpuši tuvāk pilsētai, kur labi saskatāmi arī modernās gruzīnu arhitektūras šedevri: Miera tilts, Teātris – izstāžu zāle Rike parkā un citi. Netālu botāniskajam dārzam slejas arī nacionālais lepnums: Mātes Gruzijas monuments, ka arī Narikala cietokšņa mūri.
Pats botāniskais dārzs ir oāze pilsētā. Iekopti krāšņumaugi, visdažādāko nosaukumu koki un krūmi, kurus mūsu platuma grādos neizaudzēt, un centrā veldzējošs ūdenskritums. Grūti salīdzināt Tbilisi un Batumi botāniskos dārzus, jo Batumi ir krietni lielāks un senāks.
Beidzot Botāniska dārza vizīti, diena ir jau pāri pusei, un beidzot nolemjam iepirkt kādus suvenīrus, ko plašā sortimentā piedāvā tirgoņi vecpilsētā.
Tālāk mums jānokļūst tirgū. Zinām, ka tas atrodas pie metro pieturas – Stacijas laukums. Tātad viss ir vienkārši, jāatrod tuvākā metro stacija un zibenīgi būsim klāt. Pēc kartes ejam tajā virzienā, bet drošības labad uzprasīsim taksistam. Atbildi saņemam, ka ejam pilnīgi pretēji. Taču laikam jau viņam tik ļoti gribējās nopelnīt vai arī tik ļoti ienīst tūristus, kas lieto metro. Pasmaidām un nekļūdīgi dodamies mūsu izvēlētajā virzienā. Te nu arī secinājums, ka akli uzticēties nedrīkst nevienam. Tāds pārpratums mums sanāca tikai vienu reizi, bet var gadīties arī, ka cilvēks tik ļoti grib palīdzēt, bet pats īsti nezin. Katrs gruzīns to neatzīs, taisnosies, ka var arī būt savādāk un, ja viņam nav pilnīga taisnība, tad daļēja noteikti.
Veiksmīgi un ātri nokļuvuši līdz mums vajadzīgai metro stacijai, esam Tbilisi tirgū. Te nu salīdzināšu ar iepriekš redzētajām tirdzniecības vietām: esam pēcpusdienā, taču cilvēku pārpilns, daudz lupatu tirgotāju, vidēji cenas lielākas kā Telavi tirgū un pie ceļmalas tirgotājiem. Neesam plānojuši nekādu grandiozo shopingu, iepērkam aromātiskās garšvielas, kādu čurčellu un dodamies tālāk.
Ceļojuma pēdējās vakariņas derētu ieturēt kādā solīdā restorānā. Iznākot no metro Rustaveli laukumā, pretī ieraugam Hinkali House. Esmu par to iepriekš lasījis un hinkaļi man ļoti garšo, tāpēc nesarežģījam dzīvi ar labākā meklējumiem. Noformējums glīts, apkārt samta mēbeles un aizkari, spēlē dzīvā mūzika. Mazliet atgādina padomju laiku tradīcijas, bet tas piederas pie Gruzijas. Smēķēt arī šeit ir atļauts, un ventilācija bija pietiekama, lai cigarešu dūmi neveidotu miglu (starp citu, pat ēdienkartē tika piedāvātas cigaretes). Kā jau Hinkaļu namam pieklājas, to izvēle šeit ir daudzveidīga. Pasūtam ne tikai tradicionālos ar liellopa vai cūkas gaļu un zaļumiem, bet arī ar sieru, dārzeņiem. Garšo visi lieliski, taču personīgi ieteiktu klasiskos ar gaļu. Visās ēdienreizēs gruzīni ēd arī salātus un klāt uzdzer vīnu. Izņēmums ir šoferi. Vismaz mēs neredzējām, ka kāds pirms braukšanas lietotu alkoholu. Mums šis ierobežojums nepastāv, tāpēc ēdienreizi papildinām arī ar pāris kausiem alus, latviskā gaumē.
Viens ieteikums par hinkaļu baudīšanu. Tie ir ļoti garšīgi uzsildīti. To mums iemācīja hosteļa saimnieks. Un jebkurā restorānā, ja esiet ilgāk uzkavējušies pie maltītes ieturēšanas, vajag tikai palūgt viesmīlim un jums tiks uz pannas nedaudz uzkraukšķināti atdzisušie lielie gardie pelmeņi.
Pēc maltītes (p.s. restorāna apmeklējums visiem kopā mums maksāja 50 larus noapaļojot uz augšu) jādodas krāmēt somas. Līdz hostelim nav tālu, tāpēc ejam kājām, izbaudot silto vakaru. Lidmašīna izlido naktī 4:40, tā kā gulēt daudz nesanāks. Sakārtojam visas naudas lietas ar saimnieku. Par pēdējām divām naktīm mūsu rēķins ir 120 lari. Saberam kopā visu atlikušo gruzīnu naudiņu un trūkstošo varam samaksāt ar karti. Tas bija liels pārsteigums, ka no skapja tika izņemts karšu lasītājs un viss darbojās. Atstājām tikai divdesmitnieku taksometram, ko jau vakarā telefoniski izsauc mūsu gādīgais Vaso. Žēl, bet viss labais reiz beidzās. Vakarā pie vīna glāzes vēl paspējam dalīties iespaidos un ieteikt apskates vietas trim krievu meitenēm, kas tikko ieradušās Tbilisi.
Sanāk drusku pasnaust, kā mūs jau modina. Taksometrs klāt. Apsēžos it kā šofera vietā (kārtējais Japānas auto) un, žēli noraugoties gaisa temperatūras rādījumos +26oC plkst. 3:00 naktī, braucam uz lidostu. Lidostā viss noris bez starpgadījumiem un paredzētajā laikā nosēžamies rudenīgajā Rīgā.
Kopsavilkumā ieteikums: Noteikti brauciet uz Gruziju ar pozitīvām domām un saņemsiet atpakaļ daudz, daudz, daudz vairāk!!! Nav svarīgi, vai ceļosiet „budžeta klasē”, vai „viss iekļauts” klasē.
Leave a Reply