Šoreiz slēpošana ir sanākusi apstākļu sakritības pēc. Esmu nokļuvis Amerikā viens pats darba komandējumā, tāpēc nav mūsu jautrās kompānijas. Amerikas kontinentā esmu tikai ceturto dienu un tā īsti vēl neesmu iepazinis vietējās parašas un aklimatizējies 7h laika starpībā. Lai arī ir 2.aprīlis un pēc platuma grādiem atrodos apmēram tāpat, kā Francijas dienvidi (Ņujorkas štatā Plattsburgā, kādas stundas braucienā no 1980. gada olimpiādes norises vietas Lake Placid), salīdzinājumā ar Latviju, šeit ir krietni vēsāks klimats, sniegs vēl nav nokusis pat pilsētā un vēl jo vairāk – piektdien un sestdien pamatīgi sasniga.
Viss notiek tā, kā jānotiek: tieši svētdien klimats ir nomierinājies un apstākļi slēpošanai ir izcili. Kā jau laika prognoze paredzēja, no rīta spīd saulīte un ir nedaudz virs 0oC vai kādi +34o F. Laicīgi modies un viesnīcā ieturējis brokastis, dodos Whiteface Mountain (tā sauc šo kalnu kūrortu) kalna virzienā. Lai arī biju izpētījis karti un sapratu, kur jābrauc, uzticējos navigācijai un kārtējo reizi vīlos. Pēc adreses „Whiteface ski center” mani ieveda strupceļā. Palika vēl 7 km netīrīta ceļa, šķiet, ka augšā kalnā, bet šoreiz galīgi nesanāca pārliecināties par galamērķi.
Noorientējoties situācijā, devos atpakaļ un vadoties pēc loģikas principiem (norādes un ceļa zīmes Amerikā nav cieņā), nekļūdīgi sasniedzu galamērķi. Esmu zaudējis gandrīz stundu no labākās rīta „retraka vafelītes”.
Ir jaušama pavasara elpa. Apmeklētāju nav daudz, lai arī stāvvietas ir paredzētas kuplam apmeklētāju skaitam. Sporta apģērba man nav, slēpošu džinsos. Gan jau meistarībai netraucēs. Īres ofisā gan mani uzņem šķiet par dīvaini. Aizpildu visas nepieciešamās formalitātes elektroniskā formā un beidzot tieku pie inventāra pielaikošanas. Ne bez uzstājības, bet tomēr tieku pie sportiskākiem zābakiem (standartā tiek piedāvāti „divu vilnas zeķu” varianti).
Informācijai cenas par visa aprīkojuma īri ir 58.00$ dienā un 64.00$ (sezonas noslēguma atlaide) par kalnu. Bet, ja jau esmu nonācis līdz šejienei, tad nebūtu iemesla gausties par to.
Sākumā bija jocīgi pierast pie daudz vieglākām slēpēm un cita leņķa zābakiem, kā pašam. Bet pēc stundas viss jau nostājas savās vietās. Un, aktīvi apgūstot olimpiskā kalna trases, pēc nepilnām trim stundām, esmu visas izbraucis. Kūrorts tiešām nav liels, bet trases ir labas.
Salīdzinot ar Eiropu, ļoti līdzīgi ir Bormio, Itālijā. Amerikā trašu klasifikācija nedaudz atšķiras no Eiropas. Šeit nav melnās, sarkanās un zilās, bet „easiest, difficult, more difficult, most difficult”. Ar klasifikācija tā īsti skaidrībā netiku, bet tas arī nav svarīgi.
Beidzot arī Amerika ir zem manis. Nekas īpaši savādāks jau nav, gravitācijas likumi šeit darbojas tieši tāpat, kā Eiropā.
Aprunājos ar vairākiem vietējiem slēpotājiem un visi minēja, ka šis Whiteface Mountine ir labākais kalns austrumu krastā. Kalns tiešām ir labs. Apakšēja daļā ir trases bērniem un slēpošanas iesācējiem, netraucējot prasmīgākos nobrauciena speciālistus. Un turpinājumā uz augšu ir ļoti „veselīgs” slīpums, sevišķi augšējā daļā, kur ved augšā četrvietīgs beņķinieks. Pacēlājs iet līdz 4386 pēdu (1337 m) augstumam un sākums ir no 1120 pēdām (372 m). Kopā sanāk gandrīz kilometrs vertikāla augstuma starpība. Nav slikti, bet gribētos redzēt tomēr arī kaut kādu attīstību. Piedevām vēl nestrādāja malējais augšējais pacēlājs „lookout mountain triple”.
Kopš 1980. gada šeit nekas nav uzlabots. Visi ir vecie pacēlāji un jaunas trases arī netiek veidotas, neskatoties uz ļoti pateicīgo kalnu slīpumu uz visām debess pusēm. Tuvumā arī nav daudz viesnīcu un apartamentu (salīdzinoši ar Eiropu). Visi brauc uz šejieni no tuvākas vai tālākas apkārtnes, jo šeit taču ir Amerika un attālumam ir daudz mazāka nozīme.
Meža zvērus uz ceļa arī paspēju satikt. Briežu pāris veikli pārskrēja ceļu īsi pirms manis. Taču lāčus pašam nav gadījies redzēt brīvā dabā. Arī šeit jāsamierinās ar informatīvu plāksnīti un pāris koka figūriņām.
Bet savs šarms slēpošanai šeit tomēr ir. Cilvēki ir brīvi un tā arī jūtās, kāpēc gan neizveidot kādu „pikantu odziņu”, braucot pacēlājā augšup:
Nevaru nepieminēt arī krogu kultūru. Ja Eiropā visur ir aizliegts parādīties ar līdz paņemto pārtiku un kur nu vēl dzērieniem, tad šeit tas ir pašsaprotami. Pat vairāk: tiek kurināts pavards omulīgākai laika pavadīšanai.
Man tas bija kā pārsteigums, ka pat viesnīcas numuriņā standartā ir paredzēts ledusskapis, mikroviļņu krāsns un izlietne , lai pats varētu pagatavot ēdienu. Krogi šeit tiešām nav lēti, bet ar lielveikala pārtiku ilgi nevar pavilkt. Šķiet, ka visi vietējie šeit ierodas ar somām un proviantu un tam visam ir paredzēta vieta novietošanai.
Īsā kopsavilkumā par slēpošanu Amerikas kontinentā Lake Placid olimpiskajā trasē varu atzīt, ka Alpu iespējas ir daudz plašākas (kaut gan neesmu bijis Rietumu krasta trasēs). Arī cenas īpaši nevilina speciāli doties uz šejieni paslēpot ziemas atvaļinājumā. Tai pat laikā trases ir ātras un snovbordistiem ir pieejami pāris aprīkoti snovparki. Starp citu, snovbordisti šeit bija vairāk sastopami, kā pēdējā laikā Eiropas kūrortos. Taču offroad iespējas pa neskarto sniegu ir stipri ierobežotas. Bet, ja gadīsies būt šajā pusē ziemas sezonā, noteikti izmantojiet iespēju vismaz kādu dienu kārtīgi paslēpot! Ceļojot pašam, iegūtie iespaidi nav par naudu ne nopērkami, ne pārdodami!!!
Leave a Reply