20. augusts. Šodien atkal jauna diena. Laižam uz Melnkalnes tālāko jūras stūri – Ada Bojana. Tā ir robežupes ar Albāniju deltas sala. Sākot no Ulcinjas uz Albānijas pusi ir smilšu pludmale. Gandrīz kā mūsu jūrmalā. Tikai smiltis pelēkas un rupjākas.
Tā kā neviens īsti nezin situāciju, kā tur aizbraukt un kur palikt, tad negaidām, kamēr visi no rīta būs sapucējušies, bet ar savu mašīnu izbraucam agrāk. Jau rīta stundā ceļš sastrēdzis. Ir liela satiksme līdz Ulcinjai. Tālāk jau sāk izklīst pa pludmali. Vietas, kur piebraukt līdz jūrai ir vairākas. Mēs no sākuma braucam līdz pašam galam uz salu. Tur pāri šauram vienvirziena tiltiņam, un priekšā postenis – jāmaksā 5 eur par mašīnu + 2 eur par katru pasažieri. Man kaut kā nav īsti pieņemama doma, ka jāmaksā par gulēšanu pludmalē. Tāpēc izlūkosim citas iespējas.
Pirms posteņa aiziet ceļš pa labi jūras virzienā, tikai tālu netiek. Tas iet gar upi, bet ne līdz jūrai un sala nav ar kājām caurstaigājama – viss aizaudzis ar niedrēm un visādiem dzelkšņiem. Ievērojam, ka pie tiltiņa upes krastā ir daudz zivju restorānu. Par tiem arī pirms tam biju lasījis. Skaidrs, ka šeit atgriezīsimies pusdienās. Bet tagad pabraucam kādus pāris kilometrus atpakaļ, kur redzējām plakātu „Copacabana beach”. Tā gan nav Rio, bet gan jau kādas paralēles var novilkt. Ērta piebraukšana, bezmaksas stāvvieta, ļoti plaša pludmale. Viss lieliski. Dodam ziņu pārējām ekipāžām un drīz arī visi esam savākušies.
Iekārtojamies, kur robežojas „ļežaku” zona ar kaitbordistu zonu. Viss kluss un mierīgs. Runā, ka 12:00 sākšoties vējš un tad te iešot vaļā. Tā īsti vēl nesaprotam, taču gandrīz pēc burvju nūjiņas mājiena tā arī ir. Sāk pūst vienmērīgs un diezgan spēcīgs silts vējš. Aina pludmalē pārvēršas:
Viss notiek. Neviens nevienam netraucē. Daži mācās kaitot, citi rāda parauglidojumus pa viļņiem un, man par brīnumu, neviens pūķis tā arī nesapinās.
Tai pat laikā visiem, arī mums, atradās nodarbošanās. Spēlējām bumbu gan ūdenī, gan smiltīs. Artūram vispār bija Paradīze:
Cik tad ilgi var nerūdīti saulē gulētāji uzturēties šādos apstākļos – saule, jūra, vējš. Ir skaidrs, ka aizrauties nevar un ap 15:00 ir doma doties uz zivju restorāniem.
Te atkal rodas dilemma. Kurš tad nu būs tas īstais un labākais restorāns? Uz to atbildi nez vai kāds arī varēs sniegt. Mēs iegriezāmies Fishka. Viss bija ļoti solīdi, galdiņi ārpusē uz upes krasta.
Ir noteikti jāatļaujas arī šādas gastronomiskās izvirtības. Tā kā restorānu apmeklēšana mums ir īpaši rets gadījums, tad nevarēšu kompetenti komentēt cenas šeit. Man jau liekas, ka ir gana pieņemami un piedevām mūsu platuma grādos šāda sortimenta svaigu produkciju neviens nevar piedāvāt. Zivju plate uz diviem maksāja 30 eur un tikai pateicoties lielam izsalkumam to godam pievarējām:
Kad pusdienas paēstas, derētu vēl kādus piedzīvojumus: atpakaļ brauksim pa citu ceļu – gar Skadarsko jazero.
Pa ceļam no zemnieka nopērkam pamatīgu arbūzu par 0,20 eur kilogramā. (Super garšīgs, arī visi melnkalnieši slavē tieši Ulcinjas arbūzus!) Tālāk pa ceļu P16 līdz kalna pārejai, kur Albānija ir tikai dažu metru attālumā, bet pa necaurejamiem džungļiem, tāpēc laikam arī nekādus varas pārstāvjus šeit nesastopam. Šeit arī ir apvidus augstākais punkts (lai gan tikai 500 m virs jūras līmeņa), kas likumsakarīgi ir arī izcila skatu vieta.
Uz vienu pusi Anamalsko ieleja, uz otru – lielākais ezers Balkānos – Skadarsko ezers. Iespaids par ainavām priekšā stāvošajam ceļam ir gūts. Nenožēlojam ne mirkli, ka atpakaļceļu pagarinām par pāris stundām. Lai arī ceļš šaurs, līkumains un bīstams, tas bija kārtējais pozitīvais pārsteigums mūsu ceļojumā, jo nebija man sanācis lasīt atsauksmes par šo maršrutu.
Un ceļā sapazinos ar jaunu paziņu:
Kad esam tikuši līdz ezera otram krastam jau ir palicis tumšs un braukt vēl pa veco ainavisko ceļu uz Bar vairs nav jēgas. Braucam vien pa taisno pa maksas tuneli un pēc pusstundas esam mājās. Tā atkal pavadīta diena pilnvērtīgi izbaudot Melnkalnes kolorītu.
Leave a Reply